Pirms 67 gadiem 14.jūnijā no Latvijas deportēja apmēram 15 000 cilvēku.
Pirms 67 gadiem 14.jūnijā no Latvijas deportēja apmēram 15 000 cilvēku
Cilvēki dzīvo tik ilgi, kamēr ir kāds, kas viņus atceras. To apliecināja arī komunistiskā terora upuru piemiņas pasākums Gulbenes dzelzceļa stacijas laukumā pie piemiņas akmens politiski represētajiem.
Tajā piedalījās aizsardzības ministrs Vinets Veldre, Nacionālo Bruņoto Spēku komandieris ģenerālmajors Juris Maklakovs, admirālis Gaidis Zeibots, kurš bija ieradies kopā ar mazdēlu Kristapu, kā arī citas Bruņoto Spēku amatpersonas, karavīri, zemessargi, rajona Politiski represēto apvienības pārstāvji, rajona pašvaldību vadītāji un civiliedzīvotāji. Pasākumu vadīja Stāmerienas pagasta padomes priekšsēdētājs Raitis Apalups. Skanēja Latvijas valsts himna, ar klusuma brīdi tika godināta upuru piemiņa.
Aizstāvēs savu valsti
“Šis un 25.marta pasākums būtībā ir vienīgais, kad vienmēr esmu bijusi klāt. Varu neaiziet uz citiem svētkiem, bet piemiņas pasākumos vienmēr esmu klāt. Mana ģimene ir vienmēr bijusi cieši ar to saistīta. Nākamajā gadā apritēs 20 gadi kopš Latvijas armijas virsnieku pārapbedīšanas 1989.gadā. Pārskatīju vēsturiskā notikuma fotogrāfijas, biju pārsteigta, cik daudz cilvēku piedalījās pārapbedīšanas pasākumā. Gulbenes luterāņu baznīca bija pārpildīta, ļaudis stāvēja ielu malās, lai pavadītu virsnieku mirstīgās atliekas uz Litenes kapiem,” atceras Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Irīna Zeibārte. V. Veldre uzsvēra latviešu tautas pilsonisko apziņu un to, ka cilvēki savā valstī šodien var justies droši. “Man nav šaubu par Latvijas Bruņotajiem Spēkiem, zemessargiem, robežsargiem, policistiem un civiliedzīvotājiem, kuri tad, ja pienāks brīdis aizstāvēt savu valsti, to arī darīs,” teica ministrs. Piemiņas brīdī uzrunu teica arī Gulbenes domes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs, kurš aicināja ikvienu cienīt un godāt savu valsti.
Ar Latviju sirdī
Dailes teātra aktrise un Ēvalda Valtera dzīvesbiedre Vera Gribača runāja par tām cilvēku sāpēm, par kurām arī pēc 67 gadiem cilvēki nespēj runāt bez asarām acīs. “No mūsu Tēvzemes tika aizvesti labākie, gudrākie, krietnākie, prātīgākie, savu mazo Latviju mīlošie cilvēki,” teica V.Gribača. Rajona Politiski represēto apvienības vadītāja Aira Anča runāja par svešumā aizvestajiem bērniem, no kuriem daudziem nebija lemts atgriezties. Gulbeniete Aina Voika uz piemiņas pasākumu bija atnākusi kopā ar savu mazmeitu Katrīnu. “Es viņai daudz stāstu par to, kāpēc nākam godināt cilvēku piemiņu, cik viņa no visa tā saprot, tas jau ir cits jautājums. Mani radinieki arī tika aizvesti. Pat ja tā nebūtu, es jūtos piederīga latviešu tautai, savai valstij. Man nav vienaldzīgs latviešu smagais liktenis. Šī diena ir mūsu vēsture, ko nedrīkstam aizmirst, jo mana dzimta ir ļoti latviska,” teica A.Voika. Viņa uzskata, ka skolās ir par maz nacionāli patriotiskās audzināšanas. “Ja šodien pie karoga ar sēru lenti var notikt izlaidumi, to neuzskatu par svētumu un cieņas izrādīšanu savas tautas vēsturei. Izlaidums varēja notikt dienu agrāk vai dienu vēlāk,” piebilst A.Voika. To, ka skolās nepastāv patriotiskā audzināšana, ka Latvijas vēsturi skolēni apgūst formāli, uzsvēra arī gulbeniete Inta Kļaviņa.
Virmo atmiņas
Nacionālie Bruņotie Spēki sadarbībā ar Gulbenes rajona pašvaldībām organizēja 1941.gada deportāciju upuru, tajā skaitā represēto Latvijas armijas virsnieku, piemiņas pasākumu ne tikai Gulbenē, bet arī Litenē. Litenes kapsētā pulksten 13.30 pie piemiņas memoriāla “Sāpju siena” tika nolikti ziedi, iedegtas sveces, virmoja atmiņas. Atceres pasākuma noslēgumā visi, kas vien vēlējās, kavējās pie atmiņu ugunskura, kas tika iedegts Latvijas armijas virsnieku nometnes vietā. Dziedāja Gulbenes kultūras centra vīru vokālais ansamblis “Namejs”, varēja nobaudīt zirņus ar speķi.
