Pagājušās nedēļas nogalē Lejasciema pagasta ļaudis ar dziesmām un atmiņām par pagājušo laiku svinēja “Ķemeru”sēravota simtgadi. Droši vien no lielā laukakmens apakšas virszemē avots sev ceļu izlauzis daudz agrāk, bet šogad aprit tieši 100 gadu, kopš par to parādījusies pirmā publikācija, ko izdevies sameklēt Nacionālajā bibliotēkā Rīgā.
“Mans radinieks, kurš šobrīd jau ir pensijā, Rīgā, Nacionālajā bibliotēkā, pārlapojot vēl vecajā drukā izdoto laikrakstu “Jaunā Dienas Lapa”, 1902.gada novembra numurā uzgājis materiālu, kurā stāstīts par to, ka Lejasciemā ir uziets sēravots. Protams, uz zemes avoti ir bijuši tūkstošiem gadu, bet šī ir vecākā publikācija par šo faktu. Tas mūs, avotam tuvējo māju ļaudis, mudināja organizēt šo simtgades pasākumu,” stāsta svinību idejas autore Jana Igaviņa no Lejasciema pagasta, kura dzīvo rokas stiepiena attālumā no sēravota. Vecākās paaudzes cilvēki stāsta, ka sēravota ūdenim piemīt dziednieciskas īpašības. Tajā jāmazgā acis, lai saglabātu to gaišumu, kā arī ieteicams avota ūdeni lietot pārtikā, kā to dara “Ķemeru” un ”Šķūnenieku” māju ļaudis. Pēc avota ūdens brauc cilvēki arī no citurienes.
Bijusi iecere būvēt sanatoriju
Lejasciemiete Līga Verle “Ķemeru” mājās sākusi dzīvot piecu gadu vecumā. Līga atceras, ka viņas vecmāmiņa regulāri gājusi uz avotu pēc ūdens. “Kad vectēvs 1906.gadā uzcēla šo māju, viņš tai deva nosaukumu “Ķemeri”, tāpēc, ka blakām atradās sēravots gluži kā Ķemeros. Avota ūdeni pētīt brauca zinātnieki. Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā tur bijusi doma būvēt nelielu sanatoriju, ņemot vērā, ka Lejasciems kādreiz bija pilsēta, tikai šo statusu zaudēja. Sākumā avota ūdenim sēra daļu bija vairāk. Šodien lielāks ir dzelzs saturs. To apliecināja arī Rīgā veiktās ūdens analīzes. Ziemā avotam apkārt izveidojas ledus kalni, bet pats avots neaizsalst,” stāsta L.Verle. Sieviete atminas, kā bērnībā pie avota no stāvās piekrastes kopā ar brāli un māsu laidusies lejā ar slēpēm, kā uz deju grīdas, kam pa vidu augusi liela egle, savā nodabā mācījusies valša soļus, jo bērnībā sapņojusi, ka būs balerīna un dejos uz Operas lielās skatuves, kā klausījusies dziesmās. Līga stāsta, ka avots bijusi arī jauniešu satikšanās vieta. “Tagad jau viss ir vairāk aizaudzis. Manā jaunībā te viss izskatījās citādāk. Pavasaros, kad zied vizbulītes, visa piekalne gandrīz līdz pat Gaujai ir koši zila. Arī meža zemeņu te izsenis ir daudz. Arī melleņu visiem pietiek.
Minūtē 120 litri ūdens
Avota apkārtnes sakopšanā un uzturēšanā piedalās gan pašvaldība, gan iedzīvotāji. Arī tur izveidotajai atpūtas vietai dots nosaukums “Sēravots”. Pie sēravota ir ierīkota ugunskura vieta, vienmēr sarūpēta malka. Vēl paredzēts izveidot arī kāpnes, lai pa stāvo pakrasti būtu vieglāk piekļūt avotam.
Sēravots atrodas pie “Ķemeru” mājām Gaujas kreisajā krastā aptuveni divus kilometrus no Lejasciema upes izteces virzienā. Ūdens izplūst no liela laukakmens apakšas. Vienā minūtē no avota izplūst 120 litri ūdens. Ūdens temperatūra jūlijā ir plus 6 grādi. Ūdenim ir sērūdeņraža smaka, kas vairs nav ļoti spēcīga. Uz akmeņiem, kam pāri plūst avota ūdens, rodas brūni nosēdumi. Ziemā kreisā Gaujas mala neizsalst. Ir novērots, ka siltās ziemās pie avota aug zaļa zāle.
