Austra Brūvere jau 45 gadus ir bibliotekāre. Tagad – Gulbenes humanitāro zinātņu un novadpētniecības lasītavas vadītāja.
Austra Brūvere jau 45 gadus ir bibliotekāre. Tagad – Gulbenes humanitāro zinātņu un novadpētniecības lasītavas vadītāja. Grāmata viņai šķiet neizsmeļams avots, no kura var veldzēties visu mūžu. No tā viņa arī guvusi enerģiju, dzīvotprieku un cilvēkmīlestību.
Jau bērnībā, kad pati nemācējusi lasīt un lūgusi to darīt mammai, ar nepacietību šķīra grāmatas lapas uz priekšu. Bijusi neizsakāma interese par to, kas būs tālāk. “Pirmo grāmatu vairs neatceros. Bet mīļākā visu laiku ir bijusi Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata”. Tik dzīvi bija aprakstīts, kā bērzi plaukst, kā daba dzīvo. Joprojām vislabprātāk lasu grāmatas, kas nav “smagas”, kas sniedz pozitīvu strāvo-
jumu,”saka A. Brūvere.
Novadpētniecība aizrauj
“Novadpētniecība ir interesanta. Uzzinu par novada pagātni, notikumiem, cilvēkiem. Gulbenes rajons ir bijis un ir bagāts ar cilvēkiem – literātiem, mūziķiem. Bijuši daudzpusīgi cilvēki, kas pārzināja ne tikai šauru nozari, bet ar plašām zināšanām. Gulbenes novada ļaudis vienmēr bijuši cilvēcīgi, ar bagātu dvēseli un garu. Tādēļ ir jāapkopo novadpētniecības materiāli, viss iespiestais vārds, lai tas neaizietu nebūtībā,” stāsta
A. Brūvere.
Austra, vācot materiālus un iepazīstot rajonu, secinājusi, ka pie Tirzas svētavota cilvēku pārņem īpatnēja aura. “Kalnā baznīca, avots lejā. Viss tur šķiet gaišs un tīrs. Tur dveš miers. Kad avotā nomazgā seju, jūties jaunāks,” saka A. Brūvere.
Lai arī šķietot, ka novadpētniecības materiālus varot ātri savākt, tomēr šis darbs prasa iedziļināties. Tādēļ stundas, kas atvēlētas šim darbam, netiek skaitītas. “Man nav jēdziena – laiks. Ir nepārtraukts process. Man darbs ar atpūtu saplūdis vienā. Turklāt cilvēka dvēsele neskaita gadskārtas. Nekas nezūd,” uzskata Austra.
Cilvēki novērtē paveikto
Ikvienu darbu, arī novadpētniecības, Austra var veikt ar lielāko prieku un atdevi, ja jūt, ka tas kādam ir nepieciešams un svarīgs. “Cilvēki ir apmierināti, ja bibliotēka un novadpētniecības lasītava spēj apmierināt viņu intereses. Sevišķi skolēniem tiek piedāvāts jaunākais un vajadzīgākais. Tādēļ droši varu teikt, ka skola veicina interesi par novadu un tā vēsturi,” saka A. Brūvere.
Grāmatas vērtība nezudīs
Grāmata Austrai esot brīnumlādīte, kurā sakrāts kāds lielāks vai mazāks brīnums, un to atverot, cilvēks kļūst gudrāks, bagātāks zināšanām. “Vari to pieņemt vai nepieņemt, bet tur ir ieliktas daudzu cilvēku domas, pieredze, cilvēces kultūrvēsturiskās vērtības. Ja nebūtu grāmatu, cilvēks būtu “nezinītis”,” atzīst A. Brūvere.
Dzirdot viedokļus, ka tehnoloģijas un automatizācijas apstākļos grāmata vairs nebūs vajadzīga, Austru pārņem dīvainas sajūtas. “Kā var iztikt bez iespiestā vārda? Grāmata ir kā līdzgaitnieks visos apstākļos – brīdī, kad nav elektrības, ceļojumā, pļavā, atpūtā. Interesanti salīdzināt, kā laiku palaikam mainās grāmatas saturs un izskats. Tas liecina par laika politisko un ekonomisko stāvokli. Grāmata ir liecinieks. Ir nācies strādāt, kad tika izdotas lētas grāmatas, arī tagad, kad ir daudz mazvērtīgas literatūras, bet vērtīgā ir dārga,” secina Austra.
Gaiši cilvēki rada gaismu
Viņa uzskata, ka grāmata cilvēku dara gaišāku, labestīgāku.
“Cilvēks nespēj izmainīt pasauli, bet tikai sevi, savu apkārtni. Gaismu var iedegt tikai ar gaismu,” saka A. Brūvere. Ja cilvēkam ir gaišs skats uz pasauli, viņš spēj darīt labus darbus. “Ja cilvēks ir zinātkārs un mīlošs, viņš savas zināšanas vēlēsies dot arī citiem. Tas rada dzīves gandarījumu, ka esi vērtīgi nodzīvojis sev atvēlēto laiku. Novadpētniecības lasītavā ir vismaz 1000 ierakstu par dažādiem interesantiem cilvēkiem Gulbenes rajonā. Rodas jauni materiāli, ar ko papildināt iepriekš savākto informāciju. Un te, par spīti visam, ir bagāts nostūris ar cilvēkiem, notikumiem,” spriež novadpētniecības lasītavas vadītāja.
Enerģiju smeļ dabā
Viss, kas dzīvē tiek pārdzīvots – labais un sliktais – tai pieder. Austra uzskata, ka sāpes un prieks cilvēka dzīvi dara pilnvērtīgāku. Tad arī vairāk varot izprast citu cilvēku. Kurnēšana neko nedod. Ir jāspēj koncentrēties un pārdzīvot slikto, kas nāk.
“Mans spēks un dzīvesprieks nāk no dabas. Patīk nostāties pie bērza vai ozola un izjust strāvu, ko tie dod. Koki, debesis, mākoņi un saule. Saskare ar labiem cilvēkiem. Spēks un enerģijā radās, piedaloties mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos. Esmu dejojusi, dziedājusi korī, darbojusies teātrī. Visu laiku esmu bijusi sabiedriski aktīva, vienmēr bijuši kādi sabiedriski pienākumi, kas prasījuši koncentrēties, darboties ar pašatdevi un devuši daudz man pašai, lai es varu justies vajadzīga un noderīga,” saka Austra.
