Braucu ar savu “Moskviču”, blakus sieviņa, un nebeidzu pukoties. Ar savu pukstēšanu galīgi apnicis sievukam. Ja to visu dzirdētu godātie ceļu priekšnieki, laikam naktī negulētu.
Braucu ar savu “Moskviču”, blakus sieviņa, un nebeidzu pukoties. Ar savu pukstēšanu galīgi apnicis sievukam. Ja to visu dzirdētu godātie ceļu priekšnieki, laikam naktī negulētu.
46 gadus braucu pa mīļās Latvijas ceļiem. Tie ir bijuši dažādi – gan labi kopti, gan grūti izbraucami.
Kā saka paruna, katra ādai savs krekls tuvāks. Man tuvāks ir ceļš, kurš ved no Jaungulbenes caur Līgo pagastu – līdz Liedesgrogam. Nudien grūti atcerēties gadus, kad tas būtu sliktāks kā pašreiz. Vai tā patiešām nav anekdote, bet īstenība, ka greiders gadā četras reizes drīkst “aplaimot” šo ceļu ar savu klātbūtni. Jocīgi sanāk, taupa naudu, lai nevajadzētu pirkt degvielu, tai pašā laikā izdangātās dziļās bedres paliek arvien dziļākas, tāpēc greidera darbs līdzīgs nullei. Sagrabinātā smilts un grants – no grāvmalām iestumta bedrēs – turas dažas dienas, pēc tam atkal ar riepām tiek aizmesta, kur atradās.
Grūti izprast, kādā veidā, šitā rīkojoties, tiek ietaupīta nauda. Par autovadītāju nerviem un garastāvokli, kurš obligāti sabojājas, nevienam nav daļas. Nerunāsim par mašīnu bendēšanu. Maksā tik naudu, mīļais, ceļa nodokli, apdrošināšanas naudu, kā arī tev jābrauc ar ātrumu 90 kilometri stundā, jo, lēnāk braucot, pelnīsi soda punktus. Nu tā patiešām būtu anekdote, ja nebūtu īstenība.
Cik noprotu, pie mums ES nauda neatnāks vēl ilgi. Savas naudas nav, jo esam tik nabadzīgi, cik esam. Tātad kaut ko sagaidīt ir bezcerīgi. Varētu pārbūvēt to “Moskviču”, pieliekot platākus un lielākus riteņus, bet tas neiet cauri, nepatikšanas būs lielu lielās. Vai ceļu darboņi nevarētu ieteikt kaut ko loģiskāku un lētāku? Ne jau es viens vēlos dzirdēt komentārus. Gaidām! Visu gaišu, mīlīši!
Vectētiņš no Līgo
