Šajā sezonā Daniels Eglītis ir startējis “SMScredit.lv” BMX čempionātā, kurā piedalās ne tikai latvieši, bet arī igauņi, lietuvieši un krievi, un kopvērtējumā ir 6.vietā no 39 sportistiem. Savukārt Latvijas Kausa kopvērtējumā Daniels ir 7.vietā. Konkurence sacensībās ir bijusi sīva, bet Daniela tēta Ivo apņēmība un dēla neatlaidība vainagojusies panākumiem. “Tas sasniegts treniņu un smaga darba rezultātā,” atzīst Ivo, kurš vienmēr ir klāt sacensībās, kurās piedalās dēls, jo bērnam ir svarīgi sajust, ka viņam ir uz ko paļauties. Ivo atklāj, ka nākamgad ir doma braukt uz kādu Eiropas posmu.
Daniela mērķis ir kāpt tikai uz augšu, būt vēl labākam. Viņš neslēpj, ka vēlas līdzināties olimpiskajam čempionam Mārim Štrombergam. Danielam ir sapnis, ka kādreiz nākotnē viņš varētu piedalīties Olimpiskajās spēlēs. Viņam piemīt nepieciešamās rakstura īpašības – neatlaidība, izturība un mērķtiecība.“Piedalāmies visur, lai zina mūs un rēķinās ar mums, ka mēs tādi esam,” piebilst Ivo, kurš ar lielu entuziasmu atbalsta dēlu. Viņš vienmēr ir gribējis iesaistīties savu bērnu audzināšanā un izglītošanā. “Ir gandarījuma sajūta, ja redzi, ka tam ir rezultāts,” atzīst Ivo.
Trīs reizes nedēļā uz Madonu
Daniels sācis trenēties ar BMX pirms aptuveni pieciem gadiem. Ivo stāsta, ka par to jāpateicas Aivim Kušķim, kurš tur rūpi par BMX trasi Gulbenē, kā arī gulbenietim Jurim Osim, kura dēli arī aizraujas ar BMX. Juris esot bijis tas cilvēks, kurš viņiem iemetis āķi lūpā. “Daniels pirms tam spēlēja arī basketbolu. Bet tad es teicu, lai izvēlas – basketbols vai BMX. Viņš deva priekšroku BMX un sāka ar to nodarboties, kad viņam bija deviņi gadi. Tas jau it kā bija pat nedaudz par vēlu. Vajag sākt jau no četru vai piecu gadu vecuma. Pēdējā brīdī ielēcām tajā vilcienā. Sākumā gāja grūti, jo bija jāmāk braukt, tas nav tā, kā no malas izskatās, ka vienkārši ripina lejā pa kalniņiem,” skaidro Ivo.
Viņš jau no paša sākuma dēlu veda uz treniņiem Madonā un vēl joprojām ved divas vai trīs reizes nedēļā, lai arī ceļa remonts uz Madonu sagādājot pamatīgas galvassāpes. Daniels ir arī BMX kluba “Madona” dalībnieks. Viņa treneris ir Kalvis Kuprāns, kurš ir labs, bet prasīgs. Daniels piemin to, ka treneris šajā sporta veidā uzsverot, ka starts ir pats galvenais.
Lai arī pēc treniņiem Daniels ir mājās tikai ap pulksten 22.00, tas nesagādājot viņam grūtības apvienot mācības ar sportu.
Atdod sevi visu
BMX ir Daniela sirdslieta. “Man jau sen patika braukāties tieši ar BMX riteni. Vasarā es ar to braucu katru dienu,” saka talantīgais BMX braucējs. Savukārt Ivo ar smaidu atceras, ka ar divriteni dēls iemācījies braukt jau trīs gadu vecumā, tad tik riņķojis ap mājām, jo nemācējis nobremzēt. Arī Daniela jaunākajam brālim Linardam ir interese par šo sporta veidu. Viņš pāris reizes ir bijis līdzi uz sacensībām un labprāt dotos trasē arī pats. “Viņam vēl ir septiņi gadi, tad jau redzēs, kā būs,” saka Ivo.
Kopumā šajā sezonā ir būts daudzās sacensībās. Ir nopelnītas medaļas un kausi. “Nevienas sacensības šosezon neesam izlaiduši. Sasniegumi – tas ir viņa paša nopelns, nevis mans,” saka Ivo, kaut gan bez viņa atbalsta nekas nenotiktu. Ivo ziedo gan savu brīvo laiku, gan iegulda līdzekļus, gan gādā par to, lai ritenis būtu kārtībā un dēls varētu trenēties sporta veidā, kas tik ļoti aizrauj un patīk.
Ivo atceras pirmās sacensības. Tas bijis Igaunijas atklātais čempionāts, kas noticis Tartu. Tad Danielam bija desmit gadi. “Pēdējais jau nepalika. Toreiz tas vairāk bija pieredzes gūšanai. Svarīgi ir vest viņu uz sacensībām, lai pierod pie tās atmosfēras,” stāsta Ivo. Daniels piebilst, ka sākumā bija uztraukums, bet tagad gandrīz vairs nav. Kad viņš ir trasē, tad atdod sevi visu, lai gūtu pēc iespējas labāku rezultātu. Kaut gan Ivo, zinot, ka šis sporta veids ir bīstams, atgādina Danielam, ka neviens kauss tomēr nav tā vērts, lai gūtu traumas. “Kritieni Danielam trasē ir bijuši, bet traumas gan ne. Svarīgs ir labs ekipējums, uz to nedrīkst taupīt,” saka Ivo, kuram, vērojot dēlu sacensībās, ir uztraukums. “Stāvu trases malā, jūtu līdzi un domāju – galvenais, lai kļūdas neuztaisa,” saka Ivo.
Daniels piebilst, ka viņam vislabāk patīk trases Madonā, Saldū un Valmierā. Savukārt vasarā viņš apmeklē treniņnometnes. Savu turpmāko dzīvi Daniels redz saistībā ar sportu. Ivo uzskata, ka tikai attieksme un gribēšana pret to, ko dari, dod rezultātu. “Ja pats negrib, tad nekā nebūs. Es sacensībās neko nesaku un nekoriģēju, tikai skatos. Viss sacensībās ir uz paša pleciem. Ir, protams, pagājušajā un aizpagājušajā gadā bijušas reizes, kad neveicās tik labi, jo, lai tiktu labāko astotniekā, ir jāstrādā un jātrenējas,” uzsver Ivo, kurš par labu rezultātu vienmēr dēlu uzslavē. Ja sacensībās nepaveicas tik labi, tēvs analizē kļūdas, lai tās turpmāk neatkārtotos.
