Satriecošu ziņu man vakar pavēstīja kaimiņš Toļiks. Nākamgad ar deviņu procentu pievienotās vērtības nodokli būšot aplikti ne tikai visi preses izdevumi, bet arī kabeļu televīzija.
Satriecošu ziņu man vakar pavēstīja kaimiņš Toļiks. Nākamgad ar deviņu procentu pievienotās vērtības (PVN) nodokli būšot aplikti ne tikai visi preses izdevumi, bet arī kabeļu televīzija. Un tas viss sitīšot pa mūsu – tautas – kabatu. Iedomājieties tikai, kas notiks! Jau tā neko atļauties vairs nevaru. Avīzes gandrīz nemaz nelasu (ja nu no kaimiņa paņemu vai uz bibliotēku aizeju). Pasūtu vienīgi šiteno vietējo melu lapelīti, jo tā regulāri publicē manas sūdzības. Kā lai nepasūtu avīzi, kurā par mani raksta?! Vēl līdz šim biju kabeļu televīzijas abonents, bet tagad nezinu, ko darīt. Toļiks saka, ka nupat samaksājis par kabeļu televīzijas lietošanu desmit gadus uz priekšu. (Kur velnam tāda nauda?! Šis taisnojas, ka nopelnījis par meža ciršanu. Droši vien nelikumīgu, hm.)
Doma šim bijusi viena – turpmākos desmit gadus neviens nevarēs Toļiku piespiest maksāt PVN. Super! Es arī tā gribu. Nu labi, varbūt ne desmit, bet vismaz piecus gadus uz priekšu samaksāšu par kabeļu televīziju. Tas taču ir reāli!
Mans puika saka, ka šitāda valdības attieksme varot izraisīt televizoru pašnāvības. Viņš kaut kur esot par to lasījis vai pat kādā tur raidījumā redzējis. Neticu. Murgi. Tiem bērniem gan visu ko var iestāstīt, viņi visam tic. Drīzāk ģimene manu galu sagaidīs. Tak sieva ar puiku svilina to televizoru vai visu diennakti. Puikam muļķiki, sievai komēdijas, spēles uz naudu un TV veikals. I man ar gribas ziņas un seksfilmas paskatīties. Kabeļu televīzija to visu piedāvā. Bet nu domāju, varbūt atteikties? Puika brēc, ka tas varēšot notikt tikai pār viņa līķi. Sieva paziņo, ka šķirsies no manis, ja es būšu tik skops. Es esot tāds atpakaļrāpulis, kas grib ģimenei atņemt progresa sasniegumus. Saku, ka negribu jau atņemt, gribu tikai ierobežot.
Mans priekšlikums ir tāds. Pasūtīsim vienu avīzi. Abonēsim kabeļu televīziju, bet skatīsimies to tikai divas stundas dienā, lai vismaz elektrība taupītos. Tāpat lampu dedzināsim tikai stundu vakarā un stundu no rīta. Gāzi un ūdeni lietosim minimāli. Čaiņiku drīkstēs uzsildīt divreiz dienā – no rīta un vakarā. Ēdīsim sauso paiku, zupas nevārīsim, gaļu nešmorēsim. Vairāk salātu un maizes! Veikalā iepirksimies reizi nedēļā. Ejot uz tualeti, ūdeni nenolaidīsm. Jātaupa taču! Pa telefonu zvanīt drīkstēs vienu reizi ceturksnī. Vārdu sakot, ģimenes budžetu griezīšu, cik varu, un taupīšu.
Šitā runāju, dzīvokļa vidū stāvēdams. Turēju runu. Gaisma bija izslēgta, jo taupīju. Nemanīju, ka pie manis ciemos bija ienācis kaimiņš Toļiks. Šis man uzsit pa plecu. Satrūkstos. “Kas i ko, a?” prasu. A Toļiks prasa: “Kā tev, Anton, ar veselību, varbūt izsaukt ātros?” Kāpēc ātros? Kur mana sieva, dēls? Toļiks saka, mana ģimene esot aizbēgusi, nobijusies no manis.
Tad nu attapos. Skrēju pakaļ, lūdzos, lai atgriežas. Solīju, ka viss būs pēc viņu prāta. Tā nu pirmdien iešu un no ģimenes ietaupījumiem samaksāšu par kabeļu televīziju piecus gadus uz priekšu. Pavisam nopietni!
Ar cienību – Krikumu Antoša
