Ieslēdzu televizoru, paņemu rokās pulti un dancoju pa televīzijas kanāliem uz priekšu un atpakaļ. Dažās minūtēs istaba līdzīgi traukam piepildās ar ziņām par to, ka kaut kur notikusi postoša zemestrīce, plosās tornado un sniega vētras, plūdos sabrūk ēkas un iebrūk zeme, žvadz ieroči, no šāviņiem un bada iet bojā cilvēki, ar augšup paceltu roku un izstieptu pirkstu ASV prezidents baksta acīs Eiropai, kaisot brīdinoši biedējošas frāzes, lielās austrumu kaimiņvalsts vadītājs glūnīgi meklē iespējas, kā, cik vien iespējams, pietuvināt militāro tehniku Baltijas valstu robežām, kāds aizrautīgi satrauktā balsī ziņo, ka tomēr izdevies novērst teroristu kārtējo uzbrukumu Francijā, asaras slauka Zolitūdes traģēdijā bojā gājušo tuvinieki, bet augstas amatpersonas un dažādu institūciju vadītāji jau gadiem nespēj sodīt vainīgos. Īsiem, aprautiem teikumiem kāds mēģina skaidrot, cik ārkārtīgi būtiski ir pakalpot lielvalstīm, lai gan tās vēl nemaz nav paskatījušās uz mūsu pusi, un, ja pakalpošana neizdodas, pievērt acis pašaizsardzības nolūkā. Pēdējo pilienu šajā uzbrūkošajā ziņu lavīnā pievieno deputāte, kura kā smagu akmeni aizbrūkošas ejas priekšā veļ norādi, ka cilvēki, kuri piedzimuši un mūža lielāko daļu strādājuši bijušās PSRS laikā, lai vecumdienās necer uz iztiku nodrošinošu pensiju. Tas jau nekas, ka arī tad maksāti nodokļi. Dzirdētais liek iztēloties, ka deputāte ir nostājusies tukšas Latvijas vidū, kur nav bijis ne rūpnīcu, ne ēku. Viņa pat neaizdomājas, ka, sākoties privatizācijai, daudzi uz tās rēķina tika pie miljoniem. Taisnība ir Dalailamam, ka šodien “problēmas sākas mūsos, nevis rodas no ieročiem”. Ieklausoties šajā TV faktu gūzmā, man rodas sajūta, ka ir cilvēki, kuri dzīvo pastāvīgās bailēs no tā, ka kāds par viņiem var izrādīties gudrāks. Izņēmums nav arī mūsu pašreizējie ilggadējie politiķi: ja nu atjāj baltā zirgā kāds līderis, kas goda pjedestālā ceļ tautu, ko tad? Pārslēdzu TV kanālu un ļaujos romantiskai filmai pēc Rozamundes Pilčeres romāna. Gribas sentimentalitāti un mierpilnas emocijas. Kāds teiks, ka tā ir velta laika nosišana, bet man kaut uz pusotru stundu gribas aizvērt durvis uz pasaules krīzēm un kariem.
Gribas aizvērt durvis
00:00
25.11.2016
33