Lejasciemietis Egils Jozeps ir pensionārs, kurš savulaik trīs gadus strādājis aviācijā, tad toreizējā kolhozā “Darba cilts” Lejasciemā sācis strādāt par elektriķi, šim darbam atdodot 30 sava mūža gadus, bet kopš 1992.gada, kad likvidējās kopsaimniecības, viņš saimnieko savā zemnieku saimniecībā “Mežiņi”. Egils aktīvi seko visiem procesiem, kas šobrīd notiek valstī, un neskopojas ar saviem spriedumiem, tiesa, piebilstot, ka diezin vai tajos ieklausās tie, kam tas būtu jādara.
“Deviņdesmito gadu sākumā pagastā biju arī zemes komisijas priekšsēdētājs. Nebija tādas sētas, kur es nebūtu bijis. Tas entuziasms, kāds valdīja toreiz, nav izsakāms vārdos. Visi gribēja būt zemes īpašnieki un strādāt. Tiesa, viena daļa to arī cītīgi darīja. Cilvēki pļāva sienu un sēja labību, audzēja lopus. Visi lauki bija apstrādāti, bet tad, manuprāt, tika pieļauta lielākā kļūda lauksaimniecībā, kas šo entuziasmu noplacināja, jo saimniecības sāka dalīt lielajās un mazajās. Ja tiktu rastas iespējas arī mazajām saimniecībām straujāk attīstīties, kā tas notika ar lielajām saimniecībām, tās noteikti būtu daudz sīkstākas un izturīgākas un daudz labāk pārdzīvotu ne vienmēr pozitīvās lauksaimniecības izmaiņas. Lielie zemnieki “uzskrūvējās”, ņemot kredītus bankās, bet mazo saimniecību īpašnieki visu paveica soli pa solim paši ar saviem spēkiem. Šodien mazās saimniecības kredīti negremdē,” uzskata E.Jozeps.
– Kā vērtējat valsts atbalstu kā mazajām, tā lielajām saimniecībām?
– Tas ir labi, ka ir šie pabalsti, bet pats esmu pārliecinājies, ka Latvijā zemniekam tie ir absolūti neprognozējami – katru gadu atšķirīgi. Lauksaimniekam jābūt skaidrai perspektīvai vismaz uz nākamajiem diviem trim gadiem. Man ir būtiski zināt, cik lielu atbalstu saņemšu, ko – nesaņemšu. Nevar būt tāda mētāšanās, ka vienā gadā subsīdijas vairāk maksā par govīm, otrā – par labību. Pie tam atšķirības šajos maksājumos ir lēcienveidīgas, bet laukos nekas nenotiek lēcienveidīgi. Lai izaudzētu gotiņu, ir vajadzīgi vismaz divi gadi, un pat tad vēl nav zināms – būs vai nebūs laba piena devēja. Par labu zemniekam, kuram jāmeklē dažādas izziņas un par tām vēl jāmaksā, nenāk arī dažādu ar lauksaimniecību saistītu noteikumu maiņa, piemēram, saistībā ar akcīzes nodokļa atmaksu. Ja ierēdņi no zemnieka kabatas prot viegli izvilkt pat santīmu, tikpat viegli to vajag atdot atpakaļ, bet tā jau nenotiek. Tagad viss ir datorizēts, atliek tikai nospiest vajadzīgos taustiņus un visas vajadzīgās izziņas var iegūt par katru saimniecību. Kāpēc zemniekam ar neskaitāmu dokumentu palīdzību vēl jāpierāda sava darbība? Atbrauc ierēdņi pārbaudīt manu saimniecību, izrāda, ka neesmu aizpildījis kādu žurnālu, uzliek sodu. Pasakiet, ar ko atšķiras žurnāls no pierakstu klades, kurā visu esmu pierakstījis? Arī, lai saņemtu Eiropas maksājumus, zemniekiem bija jāievēro drakoniskas prasības. Vairs nederēja ne koka logi, ne durvis, kūtī vajadzēja mazgājamas sienas un tamlīdzīgi, bet neviens neparēķināja, cik tas viss zemniekam izmaksā. Vai zemnieks ar savu darbu nopelna tik daudz, lai varētu lopu kūti vienā rāvienā pataisīt greznāku nekā savu māju? Visa tā rezultātā, cits pēc cita atkrita tie strādāt gribētāji.
– Kādu redzat lauksaimniecību nākotnē?
– Nekādu. Tā jau nav lauksaimniecība, kas šodien ir Latvijā. Par lauksaimniecību var runāt tad, ja visi lauki ir apstrādāti, grāvji – izpļauti, fermas pilnas ar lopiem. Protams, tas viss nav bez darba. Šodien cilvēkus par visām varītēm grib ielikt kaut kādos noteiktos rāmjos. Ar galvu domāt arī vairs nevajag. Man savu mūžu nav bijis tik daudz no datora izdrukātu papīru, kā šodien, kuriem es neredzu jēgu. Man ir žēl meža, kas iztērēts šo papīru ražošanai.
– Vai novada izveide kaut ko ir mainījusi jūsu ikdienā?
– Pagaidām jau vēl ir grūti par to spriest, lai gan man šobrīd ir gandrīz vienalga – ir tāds novads vai nav. Man ir būtiski, lai ziemā un vasarā uz saimniecību būtu sakārtots ceļš, lai varētu nokļūt pagasta centrā, lai bērnus aizvestu uz skolu. Lauku cilvēkiem tā ir galvenā prasība. Vienīgi ir žēl, ka pagastā vairs nav lauksaimniecības konsultanta, jo zemniekiem ar viņu ir visvairāk kārtojamu jautājumu. Pārējais ir mazāk svarīgs. Samaksā prasītos nodokļus un viss ir kārtībā. Tā gan žēl, ka pagasta nomales kļūst arvien tukšākas. Pamestu māju tajās ir daudz vairāk nekā apdzīvotu, bet te nekāds novads palīdzēt nevar. Ja to zinātu mūsu vecāki un vecvecāki, kam zeme bija lielākais dārgums, viņi visi no kapiem pieceltos. Savulaik cilvēki tikai tāpēc, lai dabūtu savu zemi un būtu tās saimnieki, brauca uz Sibīrijas plašumiem, bet mūsu sabiedrībā zemi par vērtību vairs neuzskatām un ļaujam to pirkt ārzemniekiem, starp kuriem viens otrs nemaz nezina, kur viņa īpašums īsti atrodas. Mēs aizmirstam, ka naudu, ko par to viegli iegūstam, vēl vieglāk iztērējam.
– Šodien daudz runājam par krīzi. Ko dara aplam?
– Manuprāt, tieši šis laiks vismaz nedaudz izlīdzinās vērtību skalu. Cilvēki vairāk sāks apzināties, ka tieši ražošanai šodien ir lielākā vērtība. To, ka atradīsimies bedrē, vajadzēja saprast daudz agrāk. Kāpēc vajadzēja likvidēt cukurfabrikas? Lai tagad tērētu līdzekļus to atjaunošanai? Savulaik Latvija bija slavena ar linu, audzēja aitas un vērpa vilnu, bet šodien to mēģina dedzināt – nedeg. Protams, ne jau visi uzreiz audzēsim linus vai aitas, bet ražošanai ir jābūt pārdomātai. Valdība nedomā, kā naudu nopelnīt, bet kur to labāk aizņemties.
“Ar ko atšķiras žurnāls no pierakstu klades, kurā visu esmu
pierakstījis?”
Egils Jozeps
Tas, kurš ir gatavs naudu aizdot, to nedara aiz labas sirds, bet domā par to, kā aizdevumu atgūt ar iespējami lielākiem procentiem. Ja neko neražosim, mēs šo aizdevumu viegli notrallināsim. Mēs vedam papīrmalku uz Zviedriju un atpakaļ vedam gatavu produkciju, ko varētu ražot Latvijā.
– Kur jūs redzat risinājumu?
– Cilvēkiem šodien ir vajadzīga ticība, mums trūkst idejiska vadoņa, kas tautu spēj iedvesmot. Šim vadonim ir jābūt ar tautsaimniecisku vērienu. Īsts vadonis pats nerausies visiem priekšā, skaļi norādot: “Es tagad būšu gaismas nesējs!” Tauta ir tā, kam šis vadonis jāpamana. Svarīgi ir, lai tauta viņam uzticētos, bet šī uzticība iegūstama tikai ar pozitīvu darbību. Ir, kas cer, ka Andris Šķēle tagad nu būs tas, kurš izvedīs Latviju no krīzes, bet viņš nav tautsaimnieks, tikai īpašumu privatizētājs, pārpircējs un tālāk pārdevējs. Man viņš vairāk līdzinās māklerim. Izraugoties Šķēli, mēs jau ceturto reizi kāpsim uz viena un tā paša grābekļa. Varbūt pirmo reizi sitiens ir bijis tik spēcīgs, ka vairs neapjēdzam, ko darām? Arī Ainars Šlesers ir labs biznesa cilvēks, bet tautsaimnieks viņš nav. Tad jau Vitālijs Gavrilovs ir daudz vairāk piemērots, jo var just, kā viņā “vārās” sašutums par aplamu rīcību. Ir jābūt tā, ka vienmēr pirmajā vietā ir valsts un tauta, bet mums pirmajā vietā šodien ir partija. Mums bez jēgas ir dažādas sīkpartijas. Es vēlēšanās neļautu piedalīties partijām, kurās biedru skaits ir mazāks par to, kāds bija nepieciešams viena deputāta ievēlēšanai. Ja partija, kā to dara Tautas partija, vēlas līdzināties noslēgtai iežogotai teritorijai, tad tā nav partija, bet interesentu klubiņš. Neskaitāmajos partiju strīdos tiek iztērēta enerģija, piemēram Itālijā jaunu valdību izveido nedēļas laikā, bet mums tam vajadzīgi vairāki mēneši, lai sadalītu ministru krēslus, kuros būtu jāsēž savas jomas speciālistiem, kuri arī vēlāk atceras, ko solījuši pirms vēlēšanām. Uzskatu, ka arī vēlēšanās līdz ar partiju sarakstiem vienam būtu jābūt brīvajam baltajam biļetenam, kurā varētu ierakstīt konkrētus kandidātus no visām partijām, kā arī bezpartejiskos. Politikai ir divas sejas – viena, ko rāda tautai, otra – slepenā. Viss, kas ir slepens, liecina par negodīgumu, bet mēs visi gribam dzīvot tiesiskā un taisnīgā valstī.
