Jaunuzceltajā guļbaļķu ēkā rosībā bija sākusies nesen. Dažs zināja teikt, ka tur esot kafejnīca, citi melsa, ka krogs – nu, tāds, kā īstajiem letiņiem piedienas – ar smagnējām griestu sijām, masīviem koka galdiem un alus kausiem, bet kāda, tur jau pabijusi, slavēja gardo maltīti: nu, patiešām mēli varot norīt! Un grēks būtu pirkstus nenolaizīt – mm, tādas mutē kūstošas cūku ribiņas!
Marta pagaidām tikai klausījās, ko apkārtējie sprieda par jauno būvi un tās īpašniekiem. Labs nāk ar gaidīšanu. Gan jau reiz arī viņai atliks laiks kaimiņos uzcelto ēku aplūkot no iekšpuses. Pašlaik īpaša vajadzība neradās, jo gadu gadiem azaids visai ģimenei un mielasts viesībām gatavots mājās, un neviens pat neieminējās, ka gribētu ko vairāk.
Pagaidām pietika ar mazumiņu. Tik interesanti bija vērot lepnākos un mazāk lepnos braucamrīkus ārpusē, priecīgus un greznus viesu bariņus, pa vakariem dzirdēt skaļas sarunas un smieklus – šķiet, visai klusā pilsētas nomale jau sen bija pelnījusi ko tādu. Nu arī šīspuses ļaužiem būs sava, pietiekami plaša vieta viesību galdam un kopīgai pasēdēšanai, nevajadzēs vairs spaidīties šaurajās istabās ap uzklātiem galdiem.
Kā pirmā savu visai nozīmīgo gadu mijas balli jaunajā krogā rīkot sadomāja Lija. Painteresējusies par izmaksām, viņa bija izkalkulējusi savas iespējas un nu varen lepna stāstīja par savām iecerēm.
Tā kā nekādas lielās draudzenes abas nebija, tikušās vien senioru kora mēģinājumos, uz personīgu ielūgumu Marta necerēja. Tomēr dzirdēt par gaidāmo notikumu gribot negribot šo to nācās, jo, šķiet, par to runāja visi. Nu jau visiem kaimiņiem bija zināms, ka uz Lijas godināšanu ielūgto viesu skaits sniedzas sestajā desmitā un ēdamā būšot tik daudz, ka visu nespēšot nogaršot. Un vēl kas – ielūgumos būšot rakstīts: ierasties vakarkleitās. Interesanti gan, kādas gan vairs pensijas gados vakarkleitas! Vismaz savējo Marta par tādu nesauktu, lai gan Operas teātrim tā nelikās par prastu.
Arī organizatoriskās detaļas tika turētas lielā slepenībā, un tieši tas radīja dažāda līmeņa baumas. It kā par vakara vadītāju uzaicināts kāds no sabiedrībā labi zināmajiem jaunajiem aktieriem…
Drusku jau kremta, ka nesanāks pašai to visu redzēt, bet – gan jau arī Marta reiz sarīkos savas svinības. Kaut vai tāpēc, ka nu jau par to tika runāts kā par īpašu goda lietu. Cik gan vairs tālu līdz pašas godadienai? Kas zina…
Klusinātas sarunas par gaidāmo Lijas jubileju, ar dažādiem minējumiem un pareģojumiem, gaisā virmoja vēl divas nedēļas. Turpretim nākamās trīs tika skaļi apspriests, kā kurš šajā ballītē uzvedies, kā izskatījies, ko ēdis, un pats galvenais – kā izblamējies Rīgas viesis, ik pa brīdim Liju uzrunādams kā Līnu.
Fu, neko tamlīdzīgu Marta gan negribēja! Tik daudz runu par neko! Ja vēl nebūtu pašas tos labumus ēdušas, bet šitā… Viena tukšu salmu kulšana. Būtu labāk dārzus ravējušas, nekā laiku velti tērējušas! Tā ir, kad rokām darba nav!
Ar laiku, protams, šīs sarunas pierima. Sekoja jauni notikumi, tika svinētas citas, ne tik ievērojamas jubilejas, bet Martai vēl joprojām nebija sanācis pabūt lepnajā krogā.
Tad kādā no sarunām atkal tika spriests par cūku ribiņām, un Marta saprata, ka beidzot ir pienācis brīdis rīkoties un, ja ne vairāk, vismaz ielūkoties tik izslavētās ēkas iekšpusē. Kas gan tur sarežģīts! Ieies, palūkosies…
Interjers patiešām pārsteidza jau pirmajā acumirklī! Ar senlaicīgu, vienkāršu un pārdomātu stilu. Ar plašumu un aicinošu siltumu. Šajā pusē nekas tāds vēl nebija redzēts. Telpas mājīgums vilināja ielūkoties dziļāk un ieslīgt mīkstajos sēdekļos. Patiešām – ērti. Pat negribējās augšā celties…
No virtuves uzvējoja kārdinoša smarža, kā ausij tīkama mūzika kaut kur telpu dziļumā atskanēja klusināta trauku šķinda.
Galu galā, ja jau tik tālu tikts, tad vajag arī ielūkoties ēdienkartē – cik īsti maksā tās izslavētās cūku ribiņas un kādi vēl našķi tur atrodami. Tad jau arī pati varēs ko spriest par cenām un iespējām.
Vēl arvien pētīdama sienu un griestu dekorus, Marta piestāja pie letes. Pamanījusi oficiantes vaicājošo skatienu, viņa sveicināja, un nekavējoties izspruka arī jautājums:
– Es gribētu iepazīties…
Te meitene uz mirkli novērsās, iespējams, kaut ko saspringti pētīdama savos aprēķinos, un izteiktais jautājums piepeši šķita nelaikā iesprausts. Aprāvusies Marta kautrīgi pieklusa. Laikam nevietā…
Tikai tagad viņa pamanīja – pie letes, kādu soli nostāk, atrodas vēl viens, gados jaunāks, apmeklētājs, kurš cītīgi pēta ēdienkarti.
– Ak, atvainojos,- Marta samulsusi nočukstēja, bet vīrietis, paspēris soli tuvāk, draiski izsaucās:
– Dainis!
Izbrīnā soli atkāpusies, Marta skatījās uz svešinieka pastiepto roku un minēja – ko tas varētu nozīmēt? Bet kungs, vēl platāk smaidīdams, mudināja:
– Nu, jūs taču gribējāt iepazīties…
Vēl joprojām īsti nesaprazdama, kas tas par joku, Marta apmulsusi klusēja, bet tad, apjautusi nejauši izveidojušos vārdu spēli, smiedamās atgaiņājās ar rokām:
– Ai, ko jūs! Ko jūs! Es jau tikai ar ēdienkarti gribēju iepazīties!
Svešinieks tomēr neatlaidās:
– Bet vai gan pie viena nevarētu iepazīties arī ar mani? Dainis, – un no jauna pastiepa plaukstu.
Mulsdama kā jauna meitene, viņa paspieda roku:
– Marta. Bet ar to ēdienkarti es arī tomēr gribētu iepazīties…
Ar nelielu reveransu atkāpies, joprojām smaidīdams, vīrietis pasniedza viņai brūnos vāciņus un no jauna atsāka saraksta pētīšanu. Saņēmusi kāroto, Marta ieslīga ērtajā dīvāniņā pie galda. Uhh, šito blamāžu!…
Jau pēc laiciņa, izpētījusi ēdienu piedāvājumu un aprunājusies ar oficianti, viņa steidzās mājup.
Atceroties savādo dialogu, gribējās spurgt un smieties. Ko tu neteiksi! Sagribējusi iepazīties…
