Stradu pagasta “Purvāju” mājās kopš šā gada aprīļa ir jūtama liela rosība – keramiķe Ingrīda Cepīte ir atgriezusies Gulbenē un vecāku mājās sākusi veidot darbnīcu, kur radīt savus mākslas darbus.
Stradu pagasta “Purvāju” mājās kopš šā gada aprīļa ir jūtama liela rosība – keramiķe Ingrīda Cepīte ir atgriezusies Gulbenē un vecāku mājās sākusi veidot darbnīcu, kur radīt savus mākslas darbus.
Ienākot darbnīcā, kuras vienā stūrī stāv virpa, bet visapkārt plauktos un gar sienām dižojas lielāki un mazāki podi, šķīvji un dažādi interjera trauki, Ingrīda saka, tas viss ir tapis, sākot ar šā gada 10.aprīli.
“10.aprīlī mēs šeit ar tēti iesoļojām un pamazām sākām visu taisīt. Šajā vietā, kur tagad ir darbnīca, kādreiz bija kūtiņa, bet vecāki atteicās no lopu turēšanas, jo veselība vairs nav tik laba, un tādējādi man tika dota zaļā gaisma,” atceras keramiķe.
10.maijā Ingrīdai tika atvesta virpa, ko līdz laikam, kad viņa iegādāsies savu, aizlienēja Juris Krišjānis, bet 13.maijā viņa sākusi virpot. Savukārt 4. un 5.jūnijā Ingrīda jau piedalījusies tautas lietišķās mākslas darinājumu gadatirgū Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
“Ja nebūtu radinieku, kas atbalsta, es to nebūtu paveikusi. Tagad jau esmu pieteikusi elektriķi, lai ievelk šeit elektrību un varu te visu izgaismot, jāsataisa arī apkure, jo mālam vajag siltumu, lai tas varētu žūt. Keramiķim vajadzīgs savs mīcāmais galds, jādomā arī par savu cepli, lai var strādāt ikreiz, kad prātā ienāk kāda ideja, lai var taisīt, dedzināt, skatīties, kas sanāk, un mācīties no kļūdām,” stāsta Ingrīda.
Pašlaik viņa gatavos darbus apdedzina individuālajā uzņēmumā “Samiņi”. “Es jau sen sapņoju, ka man kādreiz būs pašai sava darbnīca, bet līdz šim nebija radusies tāda iespēja – bērni bija mazi, bija arī citi traucēkļi, bet, tiklīdz radās šāda iespēja, es to nelaidu garām, sāku pamazām rīkoties. Lai gan viss vēl nav paveikts, darbi rit uz priekšu,” atklāj keramiķe.
Darbu radīšana
ir kā narkotika
Interese par keramiku Ingrīdai radusies jau bērnībā.
“Pamatu man ielika tētis – viņš taču māk visu. Viņš māk gan mālos veidot, gan kokā griezt. Redzot, kā viņš to dara, arī man radās interese. Pēc tam sāku mācīties mākslas skolā, tad aizgāju strādāt uz keramikas cehu Valmieras rajona Vaidavas pagastā. Kopš 1999.gada esmu amata meistare. Tā pamazām, bet tendēti viss ir gājis uz priekšu. Tagad es varu atļauties veltīt laiku tam, ko gribu darīt – strādāt pati sev, nevis citam,” saka podniece.
Vaidavas pagasta keramikas cehā Ingrīda ir nostrādājusi 23 gadus. Viņa ir priecīga par šiem nostrādātajiem gadiem, jo tajā laikā viņa ir iemācījusies lielisku tehniku. “Tur bija jātaisa 100 tādi māla priekšmeti, pēc tam 100 citādi. Ja sākumā, pirmos piecus taisot, vēl tausties, tad pēc tam jau vari domāt, ko mājās gatavosi vakariņās, tad strādā tikai rokas un viss notiek automātiski, bet, strādājot sev, pārņem tādas emocijas, ko nevar aprakstīt. Kaut vai ūdensplūdi apkārt, tikai strādā, tā ir narkotika,” atzīst keramiķe.
Meklē
savu rokrakstu
Ingrīdai pa spēkam būtu izgatavot jebko. Šobrīd viņa jau strādā pie pirmajiem pasūtījumiem. Zemnieku saimniecība “Alsīda”, kas fasē sēklas, piemēram, ir pasūtījusi prezentāciju podiņus. Tomēr Ingrīda saka, ka viņa vēl meklē īsto nišu.
“Kad aizgāju prom no keramikas ceha, veselu gadu nostrādāju Duntē mākslinieka Arņa Preisa privātdarbnīcā, tā man bija lieliska skola, kā jāstrādā savā darbnīcā. Man patīk interjera trauki, kaut kas dizainisks. Taisu, protams, arī saimniecības traukus, bet sirdi vairāk saista kaut kas neparasts. Man patīk forma, līnija, patīk lieli darbi. Kad strādāju keramikas cehā, bija jātaisa mazas krūzītes, smalki svečturīši, tagad manas rokas ir brīvas. Pa šo laiku jau ir tapuši apmēram 1000 darbi. It kā jau man ir skaidrs, ko es gribu darīt, bet tomēr vēl meklēju savu īsto rokrakstu,” atzīst keramiķe.
Viņa atklāj, ka šobrīd, kad neviens nenosaka, kas ir jātaisa, reizēm no viņas laužas ārā brīnumi. “Pašai ir interesanti, tas arī rosina un liek radīt jaunus darbus. Mani rosina arī šī telpa. Kad kādreiz šeit atbraucu, jau tad pie sevis klusiņām domāju, ka šeit būtu laba vieta darbnīcai, jo te ir laba vide apkārt. Te neviens netraucē, nav lielceļa blakām. Viss ir tieši tā, lai radoši strādātu. Kad sākām ar tēti šeit iekārtot darbnīcu, jau tad sajutu, ka nav neviena traucēkļa, ka viss raiti iet uz priekšu. Rītos, kad pieceļos un šeit ienāku, – pašai brīnums, bet man gribas strādāt, gribas kaut ko radīt,” saka Ingrīda.
Spogulis
parāda kļūdas
Viss sākas ar māla piku. Keramiķe paņem un ar speciālu drāti to nogriež no māla ruļļa, kas vests no Raunas.
“Vietējais “Samiņu” māls ir pelēks, un tam ir kaļķa piemaisījumi. Lodes māls ir sarkans, bet šim Raunas mālam ir tāds patīkams, maigs tonis. Man tas patīk,” saka Ingrīda un sāk mīcīt mālu.
Šķiet, ka keramiķei rokās ir milzīgs spēks, bet viņa teic – ja māki to darīt, tad tik daudz spēka nemaz nevajag, ir jāpārzina tehnika. Kad māls izmīcīts, māksliniece to liek virpas vidū un sāk virpot. “Visa pamatā ir cilindrs, no tā var izveidot visu, kas ir padomā. Vietās, kur nevar tikt klāt ar pirkstiem, talkā jāņem instrumenti. Vaidavā mums bija ļoti jauks meistars, kurš izgatavoja tādus instrumentus, kādus vēlējies. Svarīgākās, protams, ir rokas, bet instrumentiem arī ir liela nozīme,” ir pārliecināta Ingrīda.
Aiz virpas stāv spogulis, kurā virpojot keramiķe ik pa laikam ieskatās. “Tā ir ļoti viegli strādāt, nav jāliecas, nav jāsagriežas, lai redzētu otru pusi, turklāt spogulis nekad nemelo, tajā var redzēt visas kļūdas,” skaidro meistare.
Ir tik interesanti vērot, kā pieskaroties mainās virpojamā priekšmeta forma. Kad pabeigts virpot, Ingrīda ar sūklīti izņem no podiņa duļķi un saka: “Ja esi tajā iekšā, darbs sokas viegli. Reizēm kaut kas interesants var rasties arī, īpaši nepiedomājot, vienkārši jāļauj vaļa rokām.”
Jāredz pirkstu pieskārieni
Izvirpotajam priekšmetam pēc tam ir jāļauj žūt. “Ar mālu ir jābūt pacietīgam, nedrīkst neko sasteigt. Jāļauj visam ritēt savu gaitu,” saka Ingrīda. Viņa pati traukus arī apglezno.
“Es nezinu, no kurienes man rodas tās idejas zīmējumiem. Man nepatīk etnogrāfiskie raksti, vairāk velk uz stilistiskām līnijām. Tas šobrīd ir pats sākums, man vēl ir daudz ideju, kā izstrādāt savu sortimentu,” piebilst meistare.
Ingrīdas radīto keramikas izstrādājumu klāstā ir gan glazēti priekšmeti, gan arī vienkārši apdedzināti. “Nevarētu teikt, ka esmu glazūras cienītāja. Man vairāk patīk, ja cauri vīd māls, lai redz, no kā trauciņš ir taisīts. Man patīk, ka ir redzama faktūra, lai redzams, kā virpojot pāri ir gājuši pirksti. Tas nav jānoslēpj, lai tas viss paliek – tieši tādēļ katrs darbs izskatās citādāks,” uzskata Ingrīda.
Viņa atklāj, ka ir arī darbi, kas nav virpoti, bet veidoti, lēnītēm būvējot un liekot māla piciņu pie piciņas. Izvirpo šiem traukiem tikai pašu augšu, lai tiem būtu nobeigums.
“Izdomāt, radīt un novest līdz galam – līdz brīdim, kad gatavo izstrādājumu kāds nopērk, jo viņam tas patīk – tur ir tā sāls!” saka keramiķe un piebilst, ka viņa nav kļūdījusies, izvēloties strādāt pati savā darbnīcā, jo viņai patīk šis darbs.
“Kāds man stāstīja, ka Armēnijā taisa podus cilvēka lielumā, bet vai es to kādreiz paveikšu? Veidojot tādu podu, jāpin klūgu karkass un tad tas jāapbūvē ar mālu. Mani vilina kaut kas liels, varbūt kādreiz kaut ko tādu izdosies paveikt, bet arī tagad esmu laimīga, jo varu strādāt pati sev un darīt to, kas man patīk,” uzsver Ingrīda.
