Teikšu atklāti – vairs negribas neko dzirdēt par mūsu valsts ekonomisko situāciju un krīzi, kā arī to, ko it kā mūsu valdība dara, lai censtos to novērst, jo tā vien šķiet, ka kaut kas tiek darīts nevis, lai risinātu radušos situāciju, bet gluži pretēji – šķiet, ka grimstam iekšā vēl lielākā bezdibenī. Un tiešām jāpiekrīt jau daudziem cilvēkiem, ka valdība izmanto mūsu samierināšanās spēju un tikai liek arvien vairāk saspiest kopā muguras.
Te tiek paziņots, ka kādai dzīves jomai atkal tiek samazināts finansējums, ka varbūt drīz mums vairs nebūs ne policistu, ne glābēju, ne skolotāju, cilvēkiem būs jāstrādā par ļoti mazām algām, te atkal dzirdam, ka jau atkal ir aizvērts vai bankrotējis kāds uzņēmums un darbu ir zaudējuši vairāki cilvēki.
Un ko gan lai dara mūsu vienkāršie Latvijas iedzīvotāji, kuru mēnešalga ir tikai pāris simti latu? Kā lai viņi spēj nomaksāt visus maksājumus, kā lai paēdina ģimenes, kā lai palaiž bērnus uz skolu un kā lai nomaksā kredītus? Un lai neviens nepārmet cilvēkiem, ka viņi vieglprātīgi ir sagrābušies kredītus, ko tagad vairs nespēs nomaksāt. Jā, varbūt kāds arī to darīja, izmantodams situāciju, ka kredītus bija samērā viegli paņemt, taču daudzi cilvēki pirms aizņēmuma ņemšanas ilgi pārdomāja, vai viņi spēs atmaksāt, taču vajadzība spieda – daudziem kredīts bija vienīgā iespēja, lai tiktu pie kāda ļoti svarīga un nepieciešama pirkuma. Jācer, ka valdība neļaus visiem cilvēkiem bankrotēt un nonākt bezizejā, bet mēģinās palīdzēt risināt finansiālās grūtības, jo ne jau tauta ir tā, kas valsti ir novedusi līdz šādai situācijai.
