Kurš gan nezina to pasaules malu, kur dzīvo, strādā un mīl ļaudis no Rūdolfa Blaumaņa 1901.gadā sarakstītās lugas “Skroderdienas Silmačos”! Kur cilvēki saprot puķu valodu, jo zina, “kā roze plaukst – klusi klusi”. Tā ir latviešu visromantiskākā dzejnieka Jāņa Poruka (1871-1911) dzimtā vieta. Taču stāsts šoreiz nebūs par viņa dzimtu, bet par gara un asins radiniekiem gan!
Druviena ir vieta, kur pagājušajā gadsimtā saimniekojuši zemnieki Kārlis Gruņiers (dzimšanas gads nav zināms; miris, pēc laikabiedru liecībām, 1945.gadā) un viņa sieva Marta Gruņiere, (dzimusi Tuture (1896-1974). Marta bijusi tuva radiniece Poruku dzimtai.
Druvienas fenomens
Kārlis Gruņiers ir bijis vīrs, kurš, kā laikabiedri liecina, nav steidzies ātri apprecēties. Tas noticis vēlāk, un sieva bijusi stipri jaunāka. Viņa lielākā kaislība bija mūzika, klavieres, kuras šis lauku saimnieks izcili pārvaldījis – pratis gan skaņot, gan spēlēt instrumentu. Atskaņojis klasisku komponistu darbus. Paradoksāli, ka šīs prasmes K.Gruņiers apvienojis ar smagu darbu laukos. Ir maz zināms, kur un kā viņš jelkad būtu skolojies. Iespējams, savus skolotājus viņš meklējis un atradis pats. Par K.Gruņieru no Druvienas “Murānu” mājām savos memuāros “Ciemošanās” (grāmata izdota 1963.gadā apgādā “Daugava” Zviedrijā) raksta novadnieks Jēkabs Poruks (1895-1963) – Druvienas dzejnieka Jāņa Poruka tēva brālēna dēls. Pirmoreiz, vēl puika būdams, Jēkabs Poruks ieraudzījis Kārli kā “pajaunu slaiku vīru, paglīti ģērbušos, kad tas ieradies ciemos Druvienas “Lieltrušļos””, bet viņam bijusi “delna cieta, pirksti kā strādniekam”. Tās bija Jēkaba Poruka vecāku mājas. Sākumā ar viesi sarunas bijušas, “vai auzas nopļāvuši, vai āboliņš viss jau zem jumta”. Kārlis aicināts “Lieltrušļu” mājās apskatīt klavieres, jo nerātnais “Jēkapiņš” esot “sarāvis stīgas”. Ciemiņš veikli visu salabojis, klavieres noskaņojis, līdz tās bijušas “kā kuļammašīna, kad uzņem gaitu”. Un tad tikai sācies! Kārlis sēdies pie klavierēm un nospēlējis “visskaistāko Šopēna valsi e-mollā”. Pabeidzis viņš “ne vārda neteicis, un prom bija uz sava divriteņa”. Satricinošais iespaids no šā cilvēka Jēkaba dvēselē bijis tik liels, ka, pašam sākot apgūt klavierspēli, esot licies: “Tā es nekad nekad nespēlēšu.”
Talantīgs mūziķis, kurš Druvienā ir arī vadījis kori! Tāds ir bijis Kārlis. Izdevumā “Latvijas Kareivis” 1934.gada 20.februārī rakstīts par dzejnieka Jāņa Poruka mātes bērēm Druvienas pagasta “Prēdeļos”. Ceremonijas laikā dziedājis vietējais koris K.Gruņiera vadībā.
Kārļa mājās bija nevis vienas klavieres, bet vairākas. Par to savās atmiņās rakstījis Jēkabs Poruks. “Murānos” klavieres bijušas šur un tur. Pat kalēja nelielajā namiņā! Bet pašas galvenās bijušas 19.gadsimta tāfeļklavieres. Jēkabs atmiņās piemin, ka toreiz pirmo un vienīgo reizi Vidzemes zemnieku mājās redzējis “modernu, labi uzturētu flīģeli”. Kārlis tad atspēlējis ciemiņam visu, ko nesen iemācījies, stāstījis, ko vēl mācās. Viņa mīlulis bijis Šopēns. Skanējušas etīdes, ekspromti, balādes. Jēkabs klausījies kā apmāts. Visu mūžu Jēkabs, kurš vēlāk pats studējis konservatorijā un kļuvis par mūziķi, nebeidza brīnīties, kā laucinieks Kārlis ir spējis “apgūt un noturēt tādu klavierspēles tehniku”.
Un vienlaikus K.Gruņiers bija īsts un gruntīgs lauku saimnieks. Pēc laikabiedru atmiņām – mājā bijusi elektrība, ūdensvads, dzirnavas, trīs klētis, daudz lopu, zemes. Un pat telefons bijis! 1940.gada Latvijas telefona abonentu sarakstā ir nosaukts arī Kārlis Gruņiers Druvienas “Murānos” – liecina interneta vietnē “http://genealogyindexer.org” pieejamie arhīva materiāli. K.Gruņiers bijis arī Tirzas krājaizdevu sabiedrības revīzijas komisijas loceklis – raksta izdevums “Ekonomists” 1940.gada 15.maijā. Bet ne jau vienmēr saimniekošana “Murānos” ir vedusi kalnup, bijuši arī kritieni. “Jaunajā Smiltenes Vēstnesī” 1931.gada 18.decembrī rakstīts, ka tiesu izpildītājs izziņojis Druvienas “Murānos” K.Gruņieram piederošās mantas – govju, zirga, lauksaimniecības mašīnu, motora, vieglās automašīnas un citu priekšmetu – pārdošanu. Manta novērtēta par 1645 latiem. Tātad pat vieglā automašīna bijusi! Tomēr šis Druvienas saimnieks bija cilvēks, kuru nesalauzt. Katrā ziņā – ne tik ātri. Tajā brīdī aiz viņa jau stāvēja ģimene, bērni. Bija jācīnās par pastāvēšanu. Vēl tika piedzīvota “baiga vasara”, Latvijas okupācija, Otrā pasaules kara gadi, padomju laiks. Izdevās izvairīties no smagām represijām visos laikos, bet cik nervu tas prasīja! Un tikai 1945.gadā īsi pirms Jāņiem saimnieks Kārlis aizmiga mūža miegā. Viņš dus Druvienas kapsētā, uz kapa – krusts. Tāpat kā sievai Martai. Kapsētā starp abiem dus viņu jaunākais dēls Pēteris (liecina kapa plāksne).
Ar Kukažiņas sirdi
Bijusi ļoti čakla, mīlējusi kārtību, nav bijusi augstprātīga, jo kopā ar gājējiem darījusi jebkuru darbu – tādu Martu Gruņieri atceras un “Dzirkstelei” raksturo Faina Sproģe (dzimusi Ļipčanska). Viņa – maza, latviešu valodu neprotoša baltkrievu meitene – kopā ar vecākiem Jefrasiņiju un Pjotru Ļipčanskiem, kā arī māsu Gaļinu 1944.gadā nonāca Gruņieru dzimtajās “Murānu” mājās, lai palīdzētu lauku darbos. Tas bija iespējams tāpēc, ka Druvienas saimnieki Gruņieri izpirka Fainas ģimeni no vācu gūsta. “Mūs izglāba no nāves,” uzskata Faina. “Es biju pavisam maza, Druvienā staigāju Gruņiermātei, brunču malā ieķērusies, visur līdzi kā pielipusi. Manas mammas un Gruņiermātes starpā bija noruna – ja nu ar Ļipčansku ģimeni liktenis izspēlēs ļaunu joku, mazā Faina paliks “Murānos” kā ceturtais bērns Gruņieru ģimenē,” stāsta Faina. Tomēr īstenot šo plānu nav bijusi vajadzība. Ļipčanski palikuši Druvienā. Un divu ģimeņu draudzība saglabājās uz mūžu. Vienojis tas, ka gan viena, gan otra ģimene bijusi ļoti čakla lauku darbos. Un baltkrievi Ļipčanski atmaksāja Gruņieriem par izrādīto žēlsirdību. Kad sākās 1949.gada izvešanas, Pjotrs, būdams padomju varai tīkams, devās uz čeku aizlikt vārdu par Gruņieriem. Brīnumainā kārtā šo ģimeni neizsūtīja uz Sibīriju.
Gruņieriem kaimiņmājā uzaugusī Ligita Trekše, kura šodien ir Tirzas pamatskolas skolotāja, “Dzirkstelei” stāsta, ka atceras veco saimnieci Martu. “Ļoti jauka viņa bija, ļoti labestīga. Apaļīga. Atceros viņu raibā blūzītē ar apsietu šircīti, kā jau visām saimniecēm laukos. Manā bērnībā tajās mājās bija vienīgais televizors tuvākajā apkaimē. Gājām ar vienu citu meiteni ciemos skatīties televīzijas pārraides. Man par Martu Gruņieri palikušas ļoti siltas atmiņas. Es pati tad biju vēl maza,” stāsta L.Trekše – druvēnietes Olgas Ludmilas Trekšes adoptētā meitene. Trekšu māja atradusies 500 metru attālumā no Gruņieru mājām – paši tuvākie kaimiņi bijuši!
Faina atceras savus pirmos iespaidus par “Murāniem”: “Druvienā mēs nonācām 7.janvārī. Pirmajā vakarā saimnieku mājā istabā redzēju Ziemassvētku eglīti ar zelta krāsas eņģeļmatiem un svečturu čiekuriņiem.” Tīrs un labestīgs skaistums, sirsnība – tas palicis atmiņā no šiem bērnības iespaidiem.
Jēkabs Poruks savās atmiņās ieskicējis “Murānu” mājas, kādas bērnībā redzējis viņš: “Virtuvē un priekšistabā māla klons, dibengalā grīda. Divi mazi logi, salapojušu koku aizēnoti. Viss šaurs, senatnīgi silts, mīļas gaismas pilns. Bet pusistaba citāda – to aizņem spīdīgais melnais trijkāju flīģelis.”
Dzimtas “Murānu” mājas Druvienā joprojām stāv, kur stāvējušas. Tā ir Gruņieru ligzda. Šajā mājā laulātais Kārļa un Martas Gruņieru pāris izauklēja trīs dēlus – Jēkabu Kārli (1924-2003), Jāni Imantu (1929-2008) un pastarīti Pēteri (gāja bojā agrā jaunībā noslīkstot). Šodien Gruņieru dzimtas kodu tālāk laikā un telpā nes viņu mazmazmazbērni. “Murānu” mājās dzīvo veco Gruņieru mazdēls, visu zemes un lauku darbu pratējs, Lauksaimniecības akadēmiju beigušais Jānis (Jāņa Imanta Gruņiera dēls) un viņa piederīgie, mājā notiekot remonts. Joprojām savu dzīvi ar Druvienu saista vairāki šīs dzimtas pārstāvji – mazmeitas Ausma (viņai ir zemnieku saimniecība “Saulaiņi”, kur notiek bioloģiskā saimniekošana) un Inese (arī beigusi Lauksaimniecības akadēmiju) ar savām ģimenēm. Vienīgi māsa Maija dzīvojot Barkavā, viņa ir Latvijas Universitāti beigusi matemātikas skolotāja, kā arī lauku saimniece. Viņa tur Latvijas brūno gotiņu ganāmpulku.
Ar maizes smaržu
Gruņieru radiniece Ligita Zitāne (dzimusi Strade) “Dzirkstelei” stāsta – Gruņieru dzimta viņai saistās tieši ar Druvienas maizes smaržu un garšu. Bērnībā Ligita ciemos uz Druvienu braukusi pavadīt vasaras. Redzējusi, ka Gruņieri vienmēr ir lauku darbos no rīta līdz vakaram. “Un viņu mājās ceptās maizes garšu es atceros līdz pat šai dienai kā kaut ko īpašu, ko bez pavalga var ēst. Ļoti, ļoti garšīga!” Gruņiermātes Martas mazmeita Inese Zvejniece (dzimusi Gruņiere) esot pārņēmusi stafeti maizes cepšanā. “Pagājušajā rudenī biju aizbraukusi pie Ineses uz kursiem Druvienas maizes cepšanā. Tā ka man arī tagad ir recepte un es pati cepu Druvienas maizi,” stāsta L.Zitāne.
Inese Zvejniece strādā pagasta pārvaldē un ir vietējās sabiedrības dvēsele. Viņa “Dzirkstelei” saka – dzimta zina savas saknes. Notiekot radu saieti. Un allaž godos galdā tiek likta pašceptā maize pēc Gruņiermātes Martas receptes. Šo prasmi Marta savulaik nodevusi savai vedeklai Elvīrai (1930-2018) – Jāņa Imanta sievai. Tagad Inese dalās ar Druvienas maizes recepti un atklājusi to arī “Dzirkstelei”. Inese stāsta, ka vecajiem Gruņieriem šodien Druvienā, Latvijā un pasaulē pavisam ir 6 mazbērni un divtik prāvāks mazmazbērnu pulks. Ir jau pat mazmazmazbērni! Un viņi visi zina, kur meklējams dzimtas sākums.
Ar Druvienu viss mūžs bija saistīts Kārļa un Martas vidējam dēlam Jānim Imantam – lauciniekam ar zelta rokām. Viņš kļuva par tēvu 4 bērniem, vectēvu 13 mazbērniem un nu jau arī par vecvectēvu 7 mazmazbērniem.
“Pērļu zvejnieka” liktenis
Vecāku sapni par mūziķa karjeru piepildīja Kārļa un Martas vecākais dēls Jēkabs Kārlis, kurš pabeidza konservatoriju, apguva klavierspēli, bija mūziķis. Kļuva par “pērļu zvejnieku” – latviešu inteliģences pārstāvi, kurš sevī juta gara radniecību ar Druvienas dzejnieku Poruku Jāni. Lai gan… izglītība negarantēja karjeru. Jēkabs Kārlis esot muzicējis krogos. Vispār viņa liktenis nebija nekāds vienkāršais, taču laikam gan puisis bija dzimis laimes krekliņā, jo izdevās izkulties sveikā vissarežģītākajā situācijā, kāda vien iespējama.
Viņš tiecās pēc zināšanām. Vecāki vēlējās, lai viņš būtu veiksmīgs, meklēja radinieku atbalstu un piekrita Jēkaba Kārļa nodošanai adopcijai radiniekam Krišam Pēterim Zaļupam, kurš dzīvoja Rīgā, Čiekurkalnā. Tā puikam tika nomainīts uzvārds – liecina “Valdības Vēstneša” publikācija 1932.gada 25.oktobrī. Un ar laiku viņš tika pie mantojuma – savas mājas Rīgā.
1943.gadā jau kā Zaļups Jēkabs Kārlis absolvēja Cesvaines ģimnāziju (liecina absolventu saraksts “www.cesvaine.lv”). Drīz pēc tam viņš kļuva par Otrā pasaules kara latviešu leģiona leģionāru. Arhīva dati liecina – šis cilvēks (ar precīziem tieši Jēkaba Kārļa Zaļupa dzimšanas datiem) ir miris 1944.gada 27.jūnijā un viņa atdusas vieta ir Lestenes kapsētā. Kļūda! Ļipčansku dzimtā no paaudzes paaudzē ceļo stāsts par to, ka Jēkabs Kārlis ir atradies gūstā Madonā. Viņa māte Marta kopā ar ģimenei kalpojušo baltkrievu Pjotru Ļipčanski ir braukuši uz Madonu izpestīt puisi. Esot izpirkuši viņu! Un tas bijis liels Pjotra nopelns – stāsta viņa meita Faina, kura bērnībā Jēkabu Kārli uzskatījusi teju par savu brāli. Tajā liktenīgajā brīdī puisim bija tikai 19 gadu. Liktenis apmeta kūleni. Viņš atkal devās dienestā – nu jau padomju armijā. Tēvs Kārlis esot teicis: “Neko darīt. Tādi laiki.” Gribējās dzīvot! Padomju gados Jēkabam Kārlim otrreiz bija jāmācās vidusskolā, lai iegūtu tiesības studēt konservatorijā. Viņš mācījās “mediņos”, pēc tam studēja. Par Jēkabu Kārli kā mūziķi stāsta kaimiņmājās Druvienā uzaugusī Ligita Trekše: “Viņš vienmēr vasarā viesojās pie mammas Druvienā. Man katru gadu vasaras beigās vajadzēja viņam atspēlēt to, ko esmu iemācījusies. Jēkabs Kārlis no skata bija mammas dēls – dūšīgs. Uz manu māju viņš nāca arī skaņot klavieres. Katru gadu!” No skata – kā mamma, bet dvēselē – kā tēvs. Rīgā Jēkabs Kārlis apprecējies un kopā ar sievu Ņinu uzaudzinājis divus bērnus – Natāliju un Andri. Par viņu tālāko likteni trūkst ziņu. Par Jēkaba Kārļa dzīves pavediena apraušanos var uzzināt no 2004.gada 7.jūnija “Latvijas Vēstneša”, kur bija publicēts paziņojums par šā cilvēka mantojuma lietu ar aicinājumu pieteikties pretendentus.
Un tomēr “pērļu zvejnieka” gars Gruņieru dzimtā nav apsīcis nekad. Druvēniete Inese Zvejniece – Martas un Kārļa Gruņieru mazmeita – stāsta: “Klavierspēli pie skolotājas Līgas Kļaviņas un skolotājas Daces Vītolas savulaik ir mācījušās gan mana brāļa Jāņa meitas, gan mani pašas dēli, bet tālāk ar mūziku savu dzīves ceļu ir saistījis mans dēls, kuram esam devuši tādu pašu vārdu kā mūsu vecajam Gruņieram – Kārlis. Tikai uzvārds ir cits – Zvejnieks. Pēc Druvienas pamatskolas beigšanas viņš mācības turpināja Rīgas 45.vidusskolā (skola ar mūzikas novirzienu, apguva ģitārspēli) un pagājušajā gadā iestājās J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur studē skaņu režija. Līdztekus viņš spēlē dažādās grupās – “Sivia”, “Color Maze”, postfolkloras grupā trio “TRE”, folkloras kopā “Pērlis.””
Nekas nebeidzas, viss turpinās.
Saldskābā maize
Vajag: 2,5 kg kviešu miltu, 0,5 kg cukura, sauju ķimeņu, 2 l ūdens, ieraugu (sniega pikas lielumā), ķieģelīti (formas rudzu maize). Sanāk 4 klaipiņi!
◆ Izņem sakasnīti no ledusskapja, lai istabas temperatūrā sasilst. Sakasnītim piejauc sauju cukura, sauju miltu un puskrūzīti silta (diezgan karsta) ūdens. Visu samaisa, pa virsu uzsijā sauju miltu, apsedz un liek siltā vietā rūgt.
◆ Ņem vienu veikalā pirkto ķieģelīti (labāk rudzu), nogriež melno garozu, sagriež kubiņos, uzber sauju pusmaltu ķimeņu un aplej ar 2 litriem vāroša ūdens. Maizi pašķaida, tad ber klāt 0,5-0,8 kg kviešu miltu, sajauc, lai milti nepaliek kunkuļos. Palaikam pamaisa, lai ātrāk dziest. Kad padzisis, pielej uzrūgušo ieraugu un visu samaisa, uzsijā pa virsu sauju miltu, apsedz ar dvielīti un liek siltā vietā rūgt un skābt. Kad ir uzrūdzis, saklapē – iesit gaisu. Atkal liek siltā vietā rūgt un skābt. Klapēšanu var atkārtot ik pa 2-4 stundām.
◆ Kad mīkla rūgusi 12 stundas pieber 0,5 kg cukura, izjauc, lai cukurs izšķīst. Ber klāt kviešu miltus – sākumā 1 kg iejauc, tad vēl apmēram 1 kg, mīca dūšīgi! Ļauj uzrūgt.
◆ Apmēram pēc 3 stundām veido klaipiņus. Kukulīšiem ļauj siltumā uzrūgt. 15 minūtes cep 200 grādos, tad – 180 grādos (grozot pannu) 25-30 minūtes.
– Inese Zvejniece (dzimusi Gruņiere)
