Lai arī valsts noteikto uztura normu mērķis ir skolā iemācīt bērniem ēst veselīgi, jaunā paaudze turas pretī, cik var.
Izrādās, ka daudzi mājās ir pieraduši ikdienā kārtīgu maltīti aizstāt ar čipsiem. Skolas virtuvē ēdienus cenšas gatavot tik gardus kā mājās, bet ko tas līdz, ja vecāki nav saviem bērniem iemācījuši uzturā lietot zupas, kartupeļus ar kotleti un mērci, nemaz nerunājot par ķīseli ar putukrējumu! Tā kā skolas ēdnīcā nav vairs nopērkami bērnu iemīļotie našķi, daudzi starpbrīdī dodas uz tuvējo veikalu, lai tur nopirktu to, kas garšo.
“Dzirksteles” aptaujātie Gulbenes vidusskolas skolēni, kuri apmeklē skolas virtuvi, par turienes ēdieniem izsakās pozitīvi. 1.klases skolniece Gerda un 7.klases skolnieks Sendijs saka, ka garšojis labi. Viņa pusdienās ēda kartupeļus ar mērci un kotleti, viņš – griķus ar maltās gaļas mērci. Sendijs neslēpj – labprāt būtu ēdis frī kartupeļus, kuru skolas ēdienkartē vairs nav un nedrīkst būt. Arī pirmklasnieks Gints atzīst – ēstu frī kartupeļus, tomēr labi garšo arī tas, ko piedāvā skolas pavāres.
11.klases skolniecei Viktorijai ir progresīvi uzskati, viņa ēdot tikai veselīgu ēdienu, tāpēc garšo tas, kas tiek gatavots skolas ēdnīcā. Tāpat saka arī 9.klases skolnieks Uldis. “Frī kartupeļus es neēdu,” viņš piebilst. Turpretim
6.klases skolnieki Dāvis un Kārlis saka – skolasbiedri melojot. Viņuprāt, kola un frī kartupeļi garšo visiem bērniem.
Sestklasnieki ir neizpratnē, kāpēc to visu vairs nevar pirkt un ēst skolas ēstuvē un starpbrīdī ir jāskrien pēc iecienītās limonādes uz tuvējo veikalu. Visi atzīst, ka šajā mācību gadā skolas ēstuvē ielūkojušies reti.
Atšķiras, ko ēd mājās un ko skolā
“Dažreiz ir tā, ka bērns skolas ēdnīcā brīnās par kotleti. Ļoti daudzi neēd mērces, salātus, dārzeņus, ogas, zupas vispār nemaz, “Dzirkstelei” atzīst Gulbenes vidusskolas ēdnīcas vadītāja Zanda Marija Debus, kura gādā par to, lai skolā viss garšotu kā mājās. Ēdnīcas vadītāja secinājusi, ka mazos bērnus vēl izdodas rosināt skolā nogaršot mājās nekad nebaudītu ēdienu, bet lielākie nav pierunājami. “Ko lai dara, ja bērnam ir zili riņķi zem acīm un nespēks bet viņš vienalga atsakās ēst?! Ir savādi, ja bērns atsakās pat no šokolādes krēma ogu mērcē. Kā var negaršot?!” saka Z.M.Debus. Dažs bērns paknābā dažus makaronus un saka, ka nav izsalcis. Esot gadījies arī tā, ka, jautājot bērnam, ko tad viņš labprāt ēstu, ja negaršo nekas no skolas ēdienkartes, atbilde skan: “Aplejamo zupiņu!”
Gulbenes vidusskolā 120 bērni tiek ēdināti par valsts un pašvaldības līdzekļiem atbilstoši viņu vecuma uztura normām. Tāpēc ar 12.septembri ir pārkārtots stundu grafiks. Skolā ir trīs garie starpbrīži, kuru laikā visi bērni bez steigas tiek pabaroti. “Līdz ar to skolā darbadiena kļuvusi par 10 minūtēm ilgāka,” “Dzirkstelei” stāsta skolas direktors Aivars Mednis.
Vainīgas pārtikas normas vai audzināšana?
Gulbenes vidusskolas skolotāja Aija Miķelsone “Dzirkstelei” no pieredzes saka: “Ja vecāki domā par bērnu izskatu, bet nepievērš pietiekamu uzmanību tam, ko bērns ēd, bērns brīnās par skolā gatavoto ēdienu, kaut viss garšo lieliski, ēdieni ir dažādi, porcijas lielas un salātus var papildināt šķīvī, cik vēlas. Skolā katram pamatskolas bērnam dienā pienākas glāze piena. Taču ne visi to izdzer, jo negaršo, nav raduši. Cits atkal nesmādē arī divas piena glāzes. Drīz sāksies arī augļu programma, dalīsim bērniem Latvijā izaudzētos ābolus. Redzēs, kā tos ēdīs. Pagājušajā mācību gadā viss tika apēsts.”
A.Miķelsone stāsta, ka skolotāji cenšas pusdienu laikā katram mazajam bērnam pieiet klāt un rosināt vismaz pagaršot ēdienu, jo var taču iegaršoties. “Mūsu skolas ēdnīcas meitenes ļoti cenšas, lai bērni būtu paēduši. Protams, tuvumā ir arī novada valsts ģimnāzijas ēstuve. Ir tādi mūsu bērni, kuru iet ēst tur, savukārt dažs ģimnāzijas audzēknis atnāk ieturēt maltīti mūsu ēdnīcā,” viņa klāsta.
Novada valsts ģimnāzijas ēstuvē neviens skolēns netiek ēdināts par pašvaldības vai valsts līdzekļiem, visi paši izvēlas, kā un par kādu summu pusdienot. Taču arī tur produktus sver, normē un skaita kalorijas. Ēdnīcas vadītāja Valentīna Kalve saka – uztura normas ir absurdas, latvieši tajās neiekļaujas un nevienam bērnam nevar piespiest ēst to, ko viņš nevēlas. “Bērns pie manis uz ēdnīcu nāk no rīta, apēd pankūkas, izdzer tēju ar cukuru un uzņem zināmu kaloriju daudzumu, pēc tam arī pusdieno – ēd otro ēdienu un arī saldo. Saldā ēdiena pagatavošanai man, skaitot kalorijas, būtu jāizmanto tikai 20 grami cukura. Es nezinu, kā tas ir iespējams! Mūsu firmas ēdiens ir karbonāde “Siera cepure”, taču tajā ir tik daudz kaloriju, ka, apēdot vienu karbonādi, ir notiesāta visas dienas kaloriju norma. Vai man jāaizrāda bērnam, ka viņš jau ir sātīgi brokastojis un tagad jāēd liesāk, jāskaita kalorijas?” prāto V.Kalve. Arī viņa “Dzirkstelei” stāsta novēroto – skolēni sastiķē lielajai kolas pudelei un ņem to līdzi, nākot pusdienot ģimnāzijas ēdnīcā.
