Diezin vai Latvijā ir cita pilsēta ar tik skaistu vārdu,kāds ir Gulbenei. Lai arī skauģi reizēm saka, ka Gulbene – stulbene (un tur dzīvojošie – tādi paši), šeit neviens to nopietni neuztver. Kas tad mēs, gulbenieši, īsti esam filozofiskā nozīmē? Purva bridēji (jo Gulbene ģeogrāfiski esot tāda kā bļoda – purvs tātad), putni ar apgrieztiem spārniem (lai neaizlaistos) vai sava kaktiņa, sava zemes stūrīša mīļotāji? Par gulbjiem saka, ka mēdz būt īstie gulbji un zosis, kas iedomājas, ka ir gulbji. Arī gulbenieši ir dažādi. Mana mīļā Gulbenes Tautas teātra kādreizējā režisore un izcilā Gulbenes bijušās 1.vidusskolas angļu valodas skolotāja Olga Ērika Krieva, dzimusi Ķelle (1922-2003), reiz, it kā jokodama, man teica: “Īsto, veco, gulbeniešu jau te nemaz nav. Tikai es viena!” Un tā bija gandrīz vai taisnība. Burtiski ar uguni Gulbenē ir jāmeklē seniori, kuri te dzīvo kopš dzimšanas. Un tie daži ir zelta vērti! Un arī tad, ja aizgājuši pa viņsaules taku. Tomēr vairums iedzīvotāju šajā pilsētā ir iebraucēji. Arī es, kaut kopš bērnudārza vecuma dzīvoju Gulbenē un laika gaitā esmu uzsūkusi sevī gulbeniskumu gan tipiskajā gulbeniešu valodas izloksnē, gan Gulbenei tik raksturīgajā teātra mīlestībā, gan pietātē pret baznīcu, gan stūrgalvībā. Gulbene daudzus savus vaibstus tāpat kā cilvēkus ir zaudējusi, bet tikai ne sirdī. Tur arvien vēl stāv piena veikals Ābeļu (manas Oškalna) ielas lejiņā, kinoteātris “Avangards” ar vietām balkonā (ēka joprojām stāv), lācīša skulptūra un karuseļi Jaunatnes parkā, Kirova dārzniecība (blakus slimnīcai) ar puķēm agrā pavasarī. Un tepat ir čigānu barons Maksis jeb Jūlijs Burkevičs (1877–1977), kurš uz mani reiz teica: “Tu jau esi čigānmeitēns! Melni mati!” Atpazīstu uz ielas sadzīves pakalpojumu kombināta lieliskās šuvējas, adītājas, frizieres. Man sašuva gan skolas formu, gan noadīja vilnas kostīmu sportošanai ārā – kā īstai daiļslidotājai. Ar mani ir Gulbenes 1.vidusskolas direktora Jāņa Taubes (bija direktors 1974.-1989.gadā) rokasspiediens un lefkoju smarža izlaidumā. Mana mūzikas skola joprojām ir un dūc kā bišu spiets. Un joprojām tur redzu Austru Veikšāni (1949-2015). Šīs sajūtas pievelk. Gulbene cilvēkus ievelk un notur.
