“Cilvēkam sirds neatrodas ne kreisajā, ne labajā pusē, bet gan krūšukurvja vidū, tieši aiz krūšu kaula starp labo un kreiso kaulu”.
“Cilvēkam sirds neatrodas ne kreisajā, ne labajā pusē, bet gan krūšukurvja vidū, tieši aiz krūšu kaula starp labo un kreiso kaulu.” Šo atziņu var lasīt “Populāru pārpratumu enciklopēdijā”. Šie vārdi varētu kalpot kā komentārs Ojāra Vācieša dzīves laikā izdotajam pēdējam dzejoļu krājumam “Si minors” (1979 – 1981). Gulbenes teātra viena radošā dzīves lappuse saistās tieši ar šā dzejas krājuma iestudējumu.
Krājums “Si minors” klajā nāca 1982.gadā, tā metiens bija 33 000 eksemplāru. Tajā gadā O.Vācietis kļūst arī par PSRS Valsts prēmijas laureātu, nākamajā gadā svinama dzejnieka 50 gadu jubileja. Apaļā jubileja ir 1983.gada 13.novembrī. Pēc dažām dienām – 28.novembrī – dzejnieka sirds pārstāj pukstēt. Pirmā O.Vācieša publikācija viņa dzīvē bija dzejolis “Miera balss”, kas publicēts Apes (viņa dzimtais Alūksnes rajons) laikrakstā “Sarkanā Ausma” 1950.gadā.
Ir skumji sociālismā
O.Vācietis dzīves laikā nogājis garu attīstības ceļu – no dedzīga komjaunieša līdz cilvēkam, kas nesamierinās ar totalitārismu. O.Vācieša dzīves laikā izdotais pēdējais dzejoļu krājums ir spilgts apliecinājums dzejnieka pretestībai oficiālajai varas nostājai.
O.Vācietis uz žurnālistes Ludmilas Lukševicas jautājumu: “..kāpēc jaunākajam krājumam dots nosaukums “Si minors”?”- savulaik ir atbildējis vienkārši: “Man krājumu tā gribējās nosaukt, faktiski automātiski tā nosaucās. Man atlika tikai tam piekrist un pašam mēģināt izdibināt – kāpēc? Kāda velna pēc tieši “Si minors”? Un es vēl neatklāšu, līdz kam es esmu aizdomājies, kādas saknes sameklējis, bet šis dzejoļu krājuma virsraksts ir uzrakstījies tikpat intuitīvi zemapziņā, kā rakstās dzejoļi.” Minors – tātad skumji muzikāla dzeja. Iespējams, dzejnieka mūža nogales priekšnojauta. Arī laikmeta smagums, ko izjūt dzejnieks kā radoša personība, kā cilvēks, dzīvojot tālaika Latvijā.
Nakts sniedz brīvību
Izrādi ar nosaukumu “Si minors – karstā nakts” pēc šā dzejas krājuma motīviem Gulbenes amatierteātris Pētera Sūča režijā (tagadējais Valmieras Drāmas teātra direktors) iestudēja 1983.gadā kā veltījumu O.Vācieša 50 gadu jubilejai. Pirmizrāde Gulbenē bija tradicionālajās rudens Dzejas dienās, ko Gulbenē atzīmē ap 13.oktobri, kad ir novadnieka Jāņa Poruka dzimšanas diena. Neatceros kāpēc, bet O.Vācietis uz pirmizrādi neatbrauca. Viņš noteikti bija aicināts. Atbrauca daudzi citi dzejnieki, literāti. Arī Jānis Baltvilks, kas izteicās – “Si minors” esot vājākais no O.Vācieša dzejas krājumiem. Viņš slavēja tikai vienu dzejoli – “Miglas nakts”, jo tas esot tēlains, daudzslāņains. Varbūt viņam likās, ka tieši šis O.Vācieša dzejolis vislabāk atklāj tā laika noskaņu Latvijas radošās inteliģences garīgajos procesos, pasaules izjūtā?
“Man miglas naktīs klīst pa dārzu mani svētie – pie savām ābelēm ar lodēm pielodētie…”
Rit otrs gads, kopš mūžībā aizgājis J.Baltvilks. Latvijas kultūras mantojuma “dārzā” nu ir arī viņš. Tāpat kā O.Vācietis. Dzejolī “Miglas nakts” dzejnieks izmanto simbolu – “migla”. Tas ir vispārīgs nezināmā simbols, “pelēkā josla” starp realitāti un irealitāti. Migla arī simbolizē cilvēku neziņu un šaubas attiecībā uz nākotni un aizsauli, kuru spēj pāršķelt tikai gaisma (apskaidrība). Krājums “Si minors” ir piesātināts ar simboliem, nojausmām, nozīmēm, kas aizšifrētas, kas lasītājam pašam jāizloba.
Brīvība un ilūzija
Toreiz – 1983.gadā – Gulbenes teātris savu izrādi pavisam drīz rādīja otrreiz – pēc mēneša, novembrī, kad dzejnieks jau bija miris. No jubilejas gavilēm līdz bēru maršam bija pagājis nepilns mēnesis. (Tikpat maksimālām gradācijām bagāts ir O.Vācieša, dzīvam esot, izdotais pēdējais dzejoļu krājums.) Otrā gulbeniešu izrāde bija veltījums dzejnieka piemiņai. Gatavošanās izrādei, mēģinājumi, izrāžu norise – tam visam bija īpaša, ļoti intīma un reizē vienojoša noskaņa. Gulbenes amatierteātra aktieri bija arī O.Vācieša atdusas vietā dažas dienas pēc viņa apglabāšanas. Pēc dzejnieka talanta cienītāju uzaicinājuma tika spēlēta izrāde Rīgā, kādā mazā zālē nelielam skatītāju lokam. Klusi un ģimeniski.
Gulbenes laikrakstā “Dzirkstele” par šo iestudējumu tolaik – pirms 22 gadiem – rakstīja: “Dažādi poētiski tvertās noskaņas ir vienotas kopējā skanējumā – nepalikt vienaldzīgam, sajust un izprast cilvēku, pasauli, tās attīstību, būt atbildīgam par šodienu un rītdienu.” Izrāde uzjundīja, uzbūra vienotības sajūtu, kas skatītājos saglabājās arī pēc izrādes, kad viņi jau bija atstājuši zāli. Uz amatierteātra aktieriem Gulbenes ielās ar pietāti raudzījās arī ikdienā – kā uz daļiņu no O.Vācieša gara pasaules. Klātienē nekad nesatiktais dzejnieks Gulbenes teātra dalībniekiem nenoliedzami tolaik bija šīs grupas garīgais līderis. Viņam bija īpašs statuss šajā grupā. Viņa personība bija fenomens, kas atstāja ilgstošu ietekmi uz šīs grupas cilvēkiem.
Izrādē darbojās nedaudz aktieru, vecumā no 20 līdz 30 gadiem. Izrāde apliecināja iekšēju smeldzīgu degsmi pretstatā tā laika apātijai sabiedrībā, kas tautsaimniecības un politiskajos procesos bija sasniegusi stagnācijas pilnbriedu. Ne velti iestudējuma nosaukums bija “Si minors – karstā nakts”. Tā režisors akcentēja vienu krājuma dzejoli – “Karstā nakts”. Tas ir garš dzejolis trīs daļās. Katra daļa ir ar savu tematiski vienojošu mērķi: I – “man šonakt sevī ir jānožņaudz gļēvulis”; II – “man sevī ir jāatbluso no bailēm liels bailulis”; III – “man šonakt sevī ar plikām rokām ir vientuļnieks jāatkausē”. Iestudējums bija caurvīts ar šiem trim dziļi personiskajiem uzstādījumiem. Nakts bija patvērums indivīda brīvībai. Nakts kā simbols ne vienmēr tiek izprasta kā saules gaismas prombūtne, tā simboliski saistās ar noslēpumaino tumsu un sargājošo mātes klēpi.
Toreiz bijām jauni
No toreizējā iestudējuma amatieraktieriem Gulbenes Tautas teātrī joprojām spēlē tikai divi. Izrādes dalībnieku turpmākie likteņi bijuši raibi. Vairums aktīvi iesaistījās Tautas frontē. Sevišķi Leons Andrejevs, kas izrādē bija centrā un iemiesoja dzejnieka lirisko tēlu. Šķiet, tieši viņš turpmāk paņēma dzīvē to īpašo O.Vācieša nervu, ko prata atdot skatītājiem izrāžu laikā. Režisors P.Sūcis – tagad piecdesmitgadnieks – šajā gadumijā ir pabeidzis Valmieras Drāmas teātra celtniecību. Viņa sieva Aija Sūce ir laba divu dēlu māte un ģimenes pavarda glabātāja. Skolotāja Olga Krieva ir jau viņā saulē. Skolotāja Ligita Zitāne sarakstījusi grāmatu par kultūras vēsturi. Viņa strādā skolā un ir pasniedzēja augstskolā. Uzņēmēja Ausma Auzāne joprojām ir apveltīta ar pašiniciatīvu. Līga Dobre ar mīlestību atceras teātrim veltītos dzīves gadus. Šo rindu autore, kas arī tolaik darbojās amatierteātrī, tāpat kā toreiz ir korespondente vietējā laikrakstā. Oļģerts Ceske, kas pirms 20 gadiem bija iestādes direktors, kļuvis zemnieks savā lauku saimniecībā. Arī Laimonis Sīkais beidzis aktīvās darba gaitas, ir rūpīgi iekopis savu māju pilsētā. Viņš joprojām ir Gulbenes amatierteātra aktieris. Ja šiem cilvēkiem jautātu, vai viņi šodien ir laimīgāki, nekā bija toreiz, diezin vai atbilde būtu apstiprinoša. Pirmkārt, tāpēc, ka tolaik visi bija par 20 gadiem jaunāki un bija skaidrs, par ko ir jācīnās un ar ko. Tomēr diezin vai kāds apgalvotu, ka vēlētos joprojām palikt tajā Latvijā, kāda bija pirms 22 gadiem. Varbūt, augdami tajā laikā, ne visi spēj iejusties un atrast sevi šodienas Latvijā, bet tā jau ir katra konkrētā indivīda brīva izvēle.
Dalībniekiem izrāde kļuva par noslēgumu noteiktā dzīves posmā, kas saistās ar eksistenci sociālistiskajā reālismā. Izrādē ieskanējās Atmodas priekšnojautas. Tomēr tā bija un ir ļoti personiska izjūta.
Kas vairāk par teātri
Gulbenes teātra dalībniekiem būšana šajā kolektīvā bija kaut kas vairāk par teātra spēlēšanu un fizisku kopā būšanu. Vai tas bija kas stabils un mūžīgs? Dzīve pierādīja, ka tomēr ne. Tā bija mirkļa izjūta. Laicīga, pārejoša. Maija Kūle raksta: “Kultūras kā spēles koncepcija pauž viedokli, ka ir iespējams izveidot tādu garīgo telpu, kurā var dzīvot un domāt, par spīti apkārt esošajam totalitārajam barbarismam, varas ietekmei uz garīgo dzīvi un cilvēku savstarpējo attiecību formālismam. Daudzkārt ir mēģināts uzsliet “ziloņkaula torni”, kas sniegtu mierinājumu un patvērumu. Taču vai šādā kultūras un gara pasaules izolācijā ir iespējams paust pretestību barbarismam, panākt radošu gara dzīvi un morālu piepildījumu?” Uz laiku – noteikti.
Dzejnieks un sapņi
O.Vācietis pats dzejošanas procesu raksturo kā radīšanu zemapziņas līmenī. Viņš par to liek domāt, izsakoties par sapņiem: “Sapnis operē ar reālās pasaules detaļām, saburdams tās nereālās attiecībās. Tieši pēdējais pārstāstā neizbēgami pazūd. Sapnis vienlaikus ir reāls un ireāls, apziņas un zemapziņas radīts.” Gulbenes teātris “Si minoru” traktēja kā “karstās nakts” nomoda sapņojumu – pārdomas, iekšējas mokas un sajūtu okeānu -, kas cilvēku pārņem, esot nemierā ar savu esību konkrētā laikā un vietā. Vienaldzības nav, tāpēc nakts ir karsta. Dzejnieks saskaņā ar psihoanalīzes tēva Zigmunda Freida atziņām līdzīgi sapņotājam ļauj vaļu saviem priekšstatiem un asociācijām, kondensējot (sadzejojot) to visu jēgpilnā vārdu saaudumā. Literārais darbs sakņojas kā dzejnieka sapņos, tā dzīvē.
“Norēķināties ar laiku, nevis kalpot, bet pārvaldīt to,” – tā par “Si minoru” rakstījusi Inta Čaklā. Kas ir laiks filozofijā? Aurēlija Augustīna (354-430) sniegtajā laika analīzē aplūkota cilvēka kā laicīgas būtnes esība attiecībā pret kādu mūžīgu patiesību. Imanuels Kants (1724-1804) secina, ka laiku nav iespējams izdalīt no juteklības. Bez tā nevar priekšstatīt ilgumu, secību. Albertam Einšteinam (1879-1955) telpa un laiks nav neatkarīgi viens no otra, tie veido laiktelpu. O.Vācietis apzinās ierobežotību laikā un telpā. Reizēm viņš ir pesimists, reizēm optimists, reizēm vienkārši muļķojas. Roterdamas Erasms (1469-1536) darbā “Muļķības slavinājums” raksta: “Tomēr, man liekas, es dzirdu filozofu iebildumus: “Tā jau ir nelaime – viņi saka – padoties Muļķībai, maldīties, vilties, nevīžot.” Tieši otrādi, tas nozīmē būt cilvēkam. Es te nesaskatu nekādu nelaimi, jo tādi jūs esat piedzimuši, tādi izaudzināti, tā pieradināt un vispār tāds ir visu liktenis.” Maldīties ir cilvēciski.
O.Vācietis raksta: “Es mirklim zvērēju, ka laimīgāka nebūs, un apkrāpu daudz simtus laimīgāku.”
O.Vācietis par laiku izsakās arī didaktiski: “Laiks ir nežēlīgs. Laiks nobeidz savus parādniekus.” Un vienlaikus viņš runā par sevī apjausto priekšlaiku, spēju redzēt pāri laikam, nojaust, sajust, bet tūlīt pat jau atkal ir sajūta, ka netiec laikam līdzi. Un tad negaidīts secinājums:
Un nevis laiks jāsapin, bet sevī – jāatpin [..].
