Dzīvespriecīgu kolorītu Gulbenes ikdienā šonedēļ ienesta ielu muzikanta improvizēta uzstāšanās netālu no Rīgas ielas veikala “Maxima”. Aculiecinieki laikrakstam steidza stāstīt, ka šis muzikants bieži vien redzēts dziedam pilsētā. Daudziem patīk.
“Dzirkstele” iepazinās ar dziedošo vīru. Izrādās – tas ir Dainis Auziņš no Rīgas. Šoreiz esot atbraucis pie draugiem Rimstavās palīdzēt tikt galā ar rudens ražas novākšanu un pa ceļam piestājis Gulbenē, lai padziedātu, iepriecinātu cilvēkus un ziedojumu veidā nopelnītu kādu kapeiku degvielai mājupceļam uz Rīgu.
“Es nestāvu ar izstieptu roku. Es dziedu. Spēlēt un dziedāt – tas ir darbs. Nepatīk tiem, kam lācis uzkāpis uz ausīm. Es dziedu retro stilā. Vai tad es ko sliktu daru? Es taču, piedodiet, nekārtoju dabiskās vajadzības uz stūra! Vienā dienā esmu padziedāt bijis gan Madonā uz ielas, gan Gulbenē. Madonā cilvēki bija atsaucīgāki un arī devīgāki. Gulbene ir salīdzinoši nabadzīgāka pilsēta,” ar savu pieredzi dalās Dainis. Viņš saka – labi zina savas tiesības. Viņam, kurš patiešām lieliski dzied un spēlē ģitāru, ir tiesības muzicēt uz ielas visur Latvijā, izņemot Jūrmalu un Siguldu. Patīkami esot dziedāt Cēsīs. Tur Dainis muzicējis tirgū un jutis ļoti labestīgu, vēlīgu attieksmi. Jaukas atmiņas esot arī par muzicēšanu Ērgļos. Tur viņu aicinājuši braukt un dziedāt biežāk.
“Ja ir talants, es dziedu. Kam nav talanta, lai sēž mājās,” “Dzirkstelei” saka muzikants, kurš dziedot jau gadus 52, pirms pieciem gadiem kļuvis par vecuma pensionāru un ir daudz vairāk laika, lai nodotos dziedāšanai. Parasti viņš dziedot Rīgā tunelī. “Tur mums ir grafiks, savi cilvēki! Policija mūs neaiztiek,” stāsta muzikants. Iznākt uz ielas, lai dziedātu, nebija un joprojām psiholoģiski neesot viegli, jo ir jābūt gatavam uz visu. Gadījies, ka cittautietis pienāk klāt un krieviski prasa: “Čto ti zdjes kukarekajiš?” Dainis neuzķeras un uz naidošanos nekad neiziet. Ja kāds prasa ģitāru, jo arī gribot pamēģināt paspēlēt, Dainis atbildot, ka ģitāra viņam ir kā mīļotā sieviete – ne ar vienu tajā viņš nedalās. “Nevar jau uzticēt nevienam instrumentu. Paķers vēl un aizskries! Vai tad es uz ielas panākšu kādu, par kuru esmu trīs reizes vecāks?” saka mūziķis.
Dainis atzīst, ka daudzi ielu muzikanti par daudz lieto alkoholu – “ko nopelna, to noplītē”, taču viņš necenšas nevienu nosodīt, jo katram taču ir savs dzīvesstāsts, iemesli, liktenis. Dainis ir stiprs. Kur gūts spēks? Grūtībās! Dainis ir tā saucamais Sibīrijas bērns no politiski represēto ģimenes. Labi atceras izsūtījumā pavadītos bērnības gadus un lepojas ar to, ka svešumā saglabājis latviešu valodas prasmi. Jau mazotnē Bičkovas sādžas klubā stāvējis uz skatuves kopā ar māsu un abi dziedājuši latviski. Kopš tā brīža Daiņa dzīve tā arī ritējusi – ar dziesmu.
