Raidījumu veidotājiem: sirmu matu kļuvis vairāk.
Raidījumu veidotājiem: sirmu matu kļuvis vairāk
Gulbenes televīzija šonedēļ nosvinējusi desmit gadu jubileju, atgādinot par to, vietējās televīzijas pārraidēs demonstrēti kadri no paša pirmā televīzijas raidījuma.
SIA “TV 11.kanāls” direktors Guntars Eniks stāsta, ka desmit gadi bijuši dinamisku pārmaiņu laiks, taču Gulbenes televīzijas kolektīvs palicis gandrīz nemainīgs, arī darba stils un principi nav mainījušies. “Sirmu matu gan ir vairāk,” saka direktors, kas pats šogad nosvinējis 40 gadu jubileju.
Gulbenes televīzijā strādā trīs cilvēki. Raidījumus veidojot, G.Eniks darbojas ar aparatūru, bet “kadrā iet” viņa dzīvesbiedre Rūta Enika. “Televīzijas priekšrocība ir tā, ka skatītājs redz, kā viss notiek. Cilvēkiem patīk sevi un savus bērnus redzēt televīzijā. Cilvēki ir jāmīl,” saka R.Enika.
Ineta Lādere par diktori Gulbenes televīzijā strādā septiņus gadus. Viņas galvenais uzdevums, kā uzsver I.Lādere, ir nekļūdīties, lasot ziņas kadrā. Abas sievietes pauž, ka viņu bērni – Eniku ģimenes puikas Mārtiņš un Kārlis, un Inetas dēls Elvis – ir izauguši līdz ar televīziju.
“Mazais Kārlēns zem televizoriem ir izaudzis. Notika televīzijas tiešraides, bet otrā istabā Imants Riņķis mazo šūpoja. Mani bērni jau domā kā televīzijas cilvēki.
Dažreiz saka: “Tēti, te būtu labs kadrs.” Bērni jūt, ka vecāki vakaros nevar būt mājās, ir jāstrādā,” saka R.Enika.
G.Eniks atceras, ka pirmo vietējās televīzijas raidījumu sāka montēt 1993.gada 18.novembrī pēc svētku pasākumiem pilsētā un beidza montāžu pulksten 5.00 no rīta. “To veidojām Imants Riņķis, es un Māris Sliede,” stāsta G.Eniks. 19.novembra vakarā raidījums rādīts vietējā televīzijā.
Viņš pauž, ka turpināt darbu palīdz iedzīvotāju attieksme, atgriezeniskā saikne ar skatītāju un sajūta, ka televīzija ir vajadzīga. Taču ne vienmēr skatītāju attieksme ir pozitīva. Sevišķi tas jūtams pēc vietēja mēroga skandālu vai sensāciju atspoguļojuma televīzijā.
“Visiem labs nebūsi. Diemžēl nākas rādīt negācijas. Ir tāds nerakstīts masu mediju likums – slikta ziņa ir laba ziņa, taču mēs paši necenšamies vēstīt ārpus rajona negatīvo par mūsu pusi. Centrālajiem medijiem nevajag neko labu un skaistu par mūsu rajonu, viņiem vajag apgānītus kapus, nozagtus baļķus, smagas avārijas. Kāds vienmēr būs neapmierināts par publicitāti. Televīzija parāda notikumu tādu, kāds tas ir. Tad ir reakcija – kā tā var rādīt! Es neveidoju notikumus, nofilmēju to, kas ir,” saka G.Eniks.
Televīzijas raidījumus rāda divreiz nedēļā – pirmdienās un ceturtdienās. Skatītāji ir ne tikai Gulbenes, bet arī kaimiņu rajonos.
