Kad pirms nedēļas “Radio 1” žurnālistam Aidim Tomsonam stāstīju, kā pie mums, Gulbenes novadā, klājas, man pat prātā nevarēja ienākt, ka jau tajā pašā dienā, kad policija mūs uzliela par apzinīgu rīcību saistībā ar ierobežojumu ievērošanu, to izdomā apiet tieši mūsu pašvaldība, sarīkojot klātienes semināru kultūras darbiniekiem. Noskatoties TV3 “Nekā personīga” sižetu par kultūras darbinieku sanākšanu ārkārtējās situācijas laikā, no vienas puses tas izskatījās komiski, no otras – traģiski, bet nekādā ziņā tas neliecina par labu pārvaldību pašvaldībā. Protams, var jau piesegties, ka viss jau it kā ir likuma ietvaros, nekas taču nav pārkāpts, bet kā tad vispār ar priekšzīmes rādīšanu sabiedrībai un kaut kādiem ētikas apsvērumiem? Jau vēstules saturs, kurā novada kultūras darbiniekus aicina pulcēties seminārā, bet turēt par to muti, liecina, ka bažas bija – īsti pareizi rīkot semināru šajā laikā nav. Godīgi sakot, nav arī pilnīgi nekādu argumentu, kāpēc šis seminārs nevarēja notikt attālināti vai divas, trīs nedēļas vēlāk, kad, iespējams, ierobežojumi tiktu mīkstināti. Bet visskumjāk bija skatīties, kā kultūras centra darbinieki melo pie ārdurvīm gan žurnālistiem, gan policijai, ka nekāds pasākums kultūras namā nenotiek. Protams, tas ir saprotams, jo darba devējs – pašvaldības vadība – šajā sasaukumā prasa pilnīgu lojalitāti no darbiniekiem savā izpratnē. Un cilvēki baidās un, iespējams, ir gatavi uz visu, pat melot policijai, jo, ja lojalitātes nav, tad palaikam notiek dīvainas sakritības un kāds arī tiek atbrīvots no darba. Kopumā situācijai ar semināru varbūt arī nebūtu vērts pievērst lielu uzmanību, bet viss iepriekš minētais uzskatāmi parāda, ka Gulbenes novada pašvaldībai ir vēlme veidoties par valsti valstī – ar savu izpratni par noteikumiem, tikumiem, par demokrātiju. Manuprāt, tā ir ļoti bīstama tendence, tādi piemēri par “pilsētvalstīm” Latvijā ir, vai tiešām par tādu kļūs Gulbene un vai to tiešām vēlas sabiedrība, parādīs vēlēšanas! Bet semināra lietu varēja atrisināt vienkārši –
atvainojoties, ka nebija visu pārdomājuši, varbūt kļūdījās. Bet tas nenotika. Gribu uzsvērt, ka “Dzirkstelei” šoreiz neviens šo liktenīgo e-pastu neatsūtīja – ja tā būtu noticis, tad mēs arī stāvētu pie kultūras nama durvīm kopā ar kolēģiem. Tie ir fakti, kurus pieminu tiem domes darbiniekiem, kuri aiz visiem saviem publiskotajiem paklupieniem redz “Dzirksteli”, lai gan tas zināmā mērā ir kompliments mūsu darbam. Bet galvenais – lai kultūras darbiniekiem veselība, jo ierobežojumi netika izdomāti tāpēc, ka kādam nav, ko darīt. Vīruss tepat vien staigā.
