// Turpinājums no 23.aprīļa numura
2019.gadā Eiropā notika pirmās Eiropas līmeņa sacensības ziemas volejbolā sniegotos laukumos. Iespējams, pilnīgi droši varu apgalvot, ka regulāras spēles ziemas volejbolā Latvijā notika Gulbenes rajonā mūsu 26. CRBP kolektīvā, sākot ar 1972.gadu, kad mūsu darbnīcu kolektīvi pusdienas pārtraukumos no pulksten 12.00 līdz 13.00 aiz mūsu saimniecības sētas tūlīt “Kirova” kolhoza teritorijā mums piegulošā mežiņa klajumā iekārtotā volejbola laukumā spēlēja daudzas ziemas volejbolu. Sakārtot laukumu ikdienas spēlēm bija uzticēts jaunākajam darnīcas strādniekam Laimonim Lapsam. Ziemas volejbols tika spēlēts galvenokārt tāpēc, ka ziemā darbnīcās bija vairāk strādājošo, tika remontēta tehnika vasaras darbiem. Spēlējām ar cimdiem vai bez cimdiem, protams, kad temperatūra pārsniedza mīnus 12 grādus, tad bija īsas atelpas dienas. Tad, kad sākās intensīvs darbs uz ceļiem, kas ilga no agra pavasara līdz vēlam rudenim, spēles pārtraucām. Aktīvi spēlējot, ziemā, izauga tādi vēlākie mūsu volejbola komandas dalībnieki kā Jānis Nebēdnieks, Imants Brūniņš, Alberts Reibāns un citi. Rajonā notika arī veterānu sacensības volejbolā, kur mēs pēc ziemas treniņiem pārspējām galvenos pretiniekus veterānu volejbolā – valsts iestāžu darbinieku komandu, kura bija sastādīta tikai no bijušajiem rajona izlases volejbolistiem, kuru līderis bija Balvu izlases un lauku sporta biedrības “Vārpa” izlases spēlētājs, mūsu rajona Finanšu nodaļas vadītājs Voldemārs Laicāns.
Rajona izlasē mēs spēlējām citādu volejbolu – tādu, kādu spēlēja valsts komandas. Kādu gadu Rīgā notika PSRS volejbola komandu sabraukuma spēles. Dzīvoju speciāli tajā laikā Rīgā, kur noskatījos visas PSRS volejbola Rīgas grupas spēles. Rīgā uzvarēja Tallinas “Kalev”, igauņi uzvarēja PSRS čempionātā tajā gadā. Tallinas “Kalev”, ja tā var teikt, bija viena spēlētāja Pētera Raiga komanda. Viņš bija tuvu diviem metriem augumā, saspēles vadītājs, kreilis. Viņš saņēma bumbu tuvu tīklam, un viņam bija jāizlemj, vai celt biedram vai uzbrukt pašam, ko viņš arī ļoti bieži darīja. Labākajā gadījumā pretinieks paspēja nesekmīgi uzlikt vienu bloku, bieži viņš sekmīgi uzbruka bez bloka. Arī viņa komandas biedrs tad, kad pēc novietojuma viņi bija otrajā līnijā, spēja uzcelt bumbu “uzreiz” uzbrukuma sitienam, servi uzņemot.
Pēteri Raigu paņēma PSRS izlasē, tur viņš rezervē nosēdēja vairāk nekā gadu, jo PSRS izlasē nespēlēja tādu volejbolu, PSRS izlasē valdošais stils bija celt augstāk un sist stiprāk. Tur netrūka gara auguma volejbolistu.
Man šis igauņu stils iepatikās, tas mums bija vairāk piemērots, mums komandā nebija gara auguma volejbolistu. Garākie uzbrucēji – Valdis Vītols nedaudz virs 190 cm, nedaudz īsāki – Andris Mūrnieks, Maigonis Jurjāns, Jurijs Dudarevs, kurš uzbruka ar abām rokām, Genadijs Arbuzovs, un arī es nevarēju lielīties ar auguma centimetriem. No pirmajiem treniņiem trenējāmies spēlēt volejbolu, ko volejbolisti žargonā sauca par – “uzreiz”. Tas nozīmēja, ka pretinieka serve bija precīzi jāuzņem un jānovada spēlētājam pie tīkla, kuram bija jāizlemj zibenīgi, vai nu uzbrukt uzreiz, bieži vien jau izsaucot bloku uz sevi, vai nu ceļot komandas biedram, kurš bieži vien uzbruka bez labi organizēta pretinieka bloka. Mums sporta skolā ar jaunajiem volejbolistiem darbojās treneris Valdis Skudra – īsts sava sporta veida fanāts. Viņa jauniešu komanda valsts čempionātā jauniešiem vecākajā grupā izcīnīja bronzas medaļas. Apvienojot jauniešus ar pieredzējušajiem volejbolistiem, izdevās gūt arī zināmus panākumus valsts nozīmes sacensībās. Komandai izdevās izcīnīt vietu sporta biedrības “Vārpa” sporta spēļu finālsacensībās Stučkā. Spēlējām arī par iekļūšanu valsts augstākajā līgā finālā, Kuldīgā tikāmies ar Kuldīgas, Rīgas taksometru parka un LLA (Latvijas Lauksaimniecības akadēmija) komandām. Liela daļa no Kuldīgas izlases spēlētājiem mums bija labi pazīstami, bet nu jau tikāmies rajonu izlašu līmenī. Lai arī tajā laikā volejbolā “otrā profesija”, ja tā var teikt, man bija sacensību tiesāšana, kurā biju daudz ko pieredzējis, tādu tiesāšanu, ko pieredzēju mūsu spēlē pret Kuldīgu, nebiju pieredzējis! Tiesnešu pienākumi volejbolā ir stingri sadalīti, un Kuldīgas tiesnesis mūsu spēlē bija kā otrais tiesnesis. Devos pie valsts volejbola federācijas pārstāves Malvīnes Rubenes, nezinādams, ka viņa ir kuldīdzniece. Neko nepanācu! Protams, tikām bezkaunīgi “nokāsti”. Augstākā klasē iekļuva LLA, kurai sīvā cīņā, godīgā cīņā zaudējām ar 2:3.
Atceroties komandas panākumus, nevar nepieminēt komandas startu lauku rajonu kausa izcīņā. Iekļuvām finālā, kur Valmierā sacentās četras komandas – LLA, Valmieras, Kuldīgas un Gulbenes. Zaudējām LLA – 2:3 un Valmierai – 2:3, bet spēlē par bronzas godalgām objektīva tiesneša tiesāšanas rezultātā ar 3:0 sagrāvām savus pāridarītājus – Kuldīgas volejbolistus! Tajā gadā lauku rajonu komandu rangs bija LLA, Valmiera, Gulbene un Kuldīga. 12 spēlētāji izpildīja I sporta klases prasības.
Pamazām sāku vairāk pievērsties volejbola tiesāšanai. Rojā “Vārpas” sporta spēļu finālsacensību laikā nokārtoju republikas (tagad – nacionālās) kategorijas eksāmenu. Kādam likās, ka varēja būt vēl labāki panākumi rajona izlasei, tāpēc atgāju nostāk no rajona volejbola vadīšanas un aprobežojos tikai ar sava kolektīva volejbola vadīšanu un tiesāšanu. Rajonā sākās volejbola noriets.
Runājot par rajona vislielākajiem volejbolistiem, jāmin Jaungulbenē izaugušais “Radiotehnikas” volejbolists Mārtiņš Ozols un divas māsas – Livija un Lucija Jurkānes. Livija, strādājot 26. CRBP, izauga par arodbiedrības čempioni GDA daudzcīņā, bet PSRS sporta meistare volejbolā Lucija Jurkāne aizspēlējās līdz “Auroras” meistarkomandai.
