Gulbene arī šogad, līdzīgi kā pērn, ir atzīta par vienu no draudzīgākajām Vidzemes pilsētām, kur iestāžu vadītāji pievērš uzmanību vides pieejamības normu ievērošanai infrastruktūrā. Tā, apsekojot Vidzemes reģiona pilsētas, secinājusi vides pieejamības apsekošanas projekta “Mapeirons” ekspertu komanda. Vidzemē cilvēkiem ar invaliditāti ir pieejams vidēji katrs 18.objekts vai iestāde.
Īpaša uzmanība tika pievērsta objektiem, kas ir svarīgi, ceļojot pa Latviju.
Vidzemes reģionā vides pieejamības eksperti apskatīja objektus visās vides pieejamības mobilās aplikācijas “Mapeirons” kategorijās: medicīnas un sociālie pakalpojumi, aptiekas, izglītības iestādes, izklaides vietas un vietas, kas ir piemērotas ģimenēm ar maziem bērniem un bērniem ratiņos. Īpaša uzmanība tika pievērsta objektiem, kas ir svarīgi, ceļojot pa Latviju.
“Šogad ir jūtams uzlabojums tieši tirdzniecības vietu pieejamībā cilvēkiem ar invaliditāti un tirgotāju attieksmē. Patīkami pārsteidza arī vairākas valsts institūcijas, piemēram, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, Nodarbinātības valsts aģentūra un “Latvijas Pasts”. Reti kurā pilsētā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir pieejami policijas iecirkņi,” komentē invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis. Diemžēl arī Gulbenē invalīdam ratiņkrēslā nav iespējams iekļūt policijas iecirknī, lai gan tur pavisam nesen tika atjaunotas kāpnes.
Par biežāko iemeslu, kādēļ ēka nav pieejama cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ir vides pieejamības kritēriju nezināšana un izpratnes trūkums par tiem. “Uzņēmēji cenšas uzlabot vidi. Tas ir pozitīvi, taču daudzi neievēro vides pieejamības standartus cilvēkiem ar invaliditāti. Līdz ar to vides “uzlabojumi” kļūst nederīgi un netiek izmantoti jo, piemēram, uzceltā uzbrauktuve ir par stāvu, lai cilvēks ratiņkrēslā varētu tajā uzbraukt,” pārliecinājies I. Balodis.
Kritēriji vides pieejamības apsekošanai ir vienkārši, bet tiem ir sava specifika un standarti. “Sākumā vērtējam piekļuvi ēkai – kādas ir ietves pie konkrētās ēkas, vai cilvēkiem ar invaliditāti ir paredzēta stāvvieta. Tālāk apskatām iekļūšanu ēkā – vai ir skaidras norādes, uzbrauktuve, vai galvenā ieeja ir pieejama vai cilvēkiem ar invaliditāti jāiet no sētas puses. Iekštelpās apskatām gan durvju platumus, gan labierīcības, apgaismojumu, norādes un audiorisinājumu pieejamību, kas nepieciešami, lai cilvēki ar dažāda veida invaliditāti varētu ne vien iekļūt ēkā, bet arī ērti justies tajā,” skaidro “Mapeirona” projekta vides pieejamības speciālists Tālis Bērziņš.
Ne visur ir piekļuve
Gulbenes novada invalīdu biedrības valdes locekle Biruta Kozlovska uzskata, ka cilvēkiem ar kustību traucējumiem Gulbenē nav iespējams iekļūt visās iestādēs, veikalos un citviet. “Mūsu invalīdu biedrībā arī ir cilvēki ratiņkrēslos. Viņi stāsta, ka ratiņkrēslā nav iespējams iekļūt vairākos pilsētas ziedu veikalos, arī veikalu “Santa”, “Beta” un citu tirdzniecības uzņēmumu otrajā stāvā. Lielākā problēma jau ir tā, ka piekļūt nav iespējams arī ārstu prakses vietām, piemēram, tām, kas atrodas virs “Gulbju aptiekas” Rīgas ielā. Piekļuvei vajadzētu būt arī Nodarbinātības valsts aģentūras Gulbenes filiālei, kas arī invalīdiem ir būtiska iestāde. Ja ir nepieciešams, cilvēks ar kustību traucējumiem nevar nokļūt arī Gulbenes novada domes otrajā un trešajā stāvā. Dažviet invalīdiem ierīkotās uzbrauktuves ir tādas, ka pa tām ratiņkrēslā nav iespējams uzbraukt vai arī nobraukt lejā,” uzskata B.Kozlovska.
Tā ir kauna lieta
Andris Vītols, kurš pats ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā, kā arī sniedz konsultācijas tad, kad tiek ierīkotas uzbrauktuves, bilst, ka Gulbenē pēdējos gados nekas īpaši daudz nav mainījies. “Protams, ir lielveikali, kur varu iebraukt ar ratiņiem, tomēr grūti ir iekļūt, piemēram, Skolas ielas lielveikalā “Maxima”. Arī ārsti ir iekārtojušies tā, ka ratiņkrēslā pie viņiem nenokļūt, kur tad vēl masāžas un citi medicīnas kabineti, kur jau gadiem ilgi nekas nav mainījies. Samērā grūta iekļūšana ir aptiekās, kā arī ēdināšanas uzņēmumos. Tikai vienu reizi pamēģināju iekļūt “Kantes krogā”. Labi, ka bija cilvēki, kuri mani uzstūma augšā pa uzbrauktuvi, bet vairs es tur nedošos. Kaut kas jau pilsētā ir darīts, bet kaut kas tā arī līdz galam nav izdarīts. Daudz kas būtu uzlabojams,” viņš secina.
A.Vītols pārliecinājies, ka ratiņkrēslā ir grūti iekļūt frizētavās. “Nesen biju frizētavā, kur ir domāts par iekļūšanu tajā, bet cilvēks, kurš sēž ratiņkrēslā, frizētavā iekšā nevar tikt. Es personīgi piebraucu pie frizētavas, tad klauvēju pie stikla, lai kāds atver durvis. Kamēr viena darbiniece pietur durvis, otrai ir jāpietur mani ratiņos. Ja šī uzņēmuma darbinieki būtu ar mani konsultējušies, es ieteiktu uzbrauktuvi ierīkot mazliet citādāk. Vajadzētu tikai mazliet cementa, pāris lāpstas smilšu, un rezultāts būtu visiem lietojams,” saka A. Vītols. Tomēr visvairāk viņu kaitina, ka miljonus pelnošs uzņēmums “Latvijas Mobilais Telefons” Gulbenes klientu centrā nav padomājis par cilvēkiem ar kustību traucējumiem. “Manuprāt, tas ir apvainojums visai Gulbenes pilsētai. Es tur dodos reti, bet saskatu trīs grūtības pakāpes. Pie centra pirmajām ieejas durvīm ir izveidots pusapaļš laukums, kur ar invalīdu ratiņiem nevar nostāvēt, tad seko divas durvis, pa kurām iespējams iekļūt tikai ar divu cilvēku palīdzību. Otrs kauna traips ir būvniecības veikals “Mājai un Dārzam”, kur tirgo celtniecības materiālus, bet jau gadu desmitiem asfalts pie tā ir neizbraucams, jo ir vienās bedrēs, uzbrauktuve pie veikala izdrupusi. Šādam veikalam tā būtu tikai goda lieta sakārtot visu, lai ne tikai man, bet arī citiem, izkāpjot no mašīnas, nevajadzētu iestigt dubļos vai iekrist bedrē,” dusmojas A.Vītols. ◆
