Līdz ar luksoforu ienākšanu Gulbenes ielās patiešām netrūkst ne šķendēšanās, ne kuriozu, ne arī lepnuma, ka beidzot arī mūsu pilsēta kļūst civilizēta. Neesmu autovadītāja, bet, ikdienā dodoties kājām uz darbu un no tā, luksofora sakarā redzu dažādas situācijas.
Reizēm, stāvot pie vienvirziena ielas gājēju pārejas un gaidot, kad luksoforā ieslēgsies “zaļais cilvēciņš”, dusmojos, ka zaudēju laiku, jo tuvumā neredzu neviena transportlīdzekļa. Viens otrs, garām iedams, nosmīkņā: vai neesot apnicis stāvēt? Apnicis gan, bet kārtība paliek kārtība! Vēl dramatiskāka izvērtās situācija, kad no mugurpuses pēkšņi uz pārejas izskrēja mazs puišelis tajā brīdī, kad no galvenās ielas uz šķērsielu pagriezās automašīna. “Neskrien atpakaļ, skrien uz priekšu!” nopakaļus sauca māte un, saķērusi aiz rokas apjukušo dēlu, strauji pārrāva to pāri ielai. Šādu situāciju uz ielām ir daudz. Netrūkst arī tādu, kas iet savu ejamo, uz luksoforiem acis nepaceļot. Jāatzīst, ka neesam vēl pieraduši pie šiem “svešķermeņiem”, kas sākuši regulēt mūsu ikdienas gaitas. Protams, Gulbene nav Valmiera un nav arī Rīga. Liela vai maza pilsēta, noteikumi jāievēro visiem. Tas mūs disciplinē – ierobežo ātrumu, jo viens otrs mīl braukt kā rallists; uzlabo drošību, ja sapratīsim, ka noteikumi jāievēro gan braucējiem, gan gājējiem. Karstas diskusijas ir par luksoforiem uz vienvirziena ielām. Knapi auto uzsāk gaitu no viena luksofora, kad uzreiz jāapstājas pie nākamā. Kāds portāla lietotājs raksta:“Kāda velna pēc Gulbenē regulē vienvirziena ielas?” Krustojumos, kur luksofori ir ļoti vajadzīgi, to nav. Šajos drūmajos laikos gribas pabeigt uz patīkamas nots. Kāds bariņš gājēju, kas gaidīja zaļo gaismu ceļam, čaloja: “Gulbeni vairs nevar pazīt!” Ir taču patīkami, vai ne?
