Gulbenieši Valters Laicāns un Raimonds Buliņš pusgadu piedalījās miera uzturēšanas misijā Kosovā.
Gulbenieši Valters Laicāns un Raimonds Buliņš pusgadu piedalījās miera uzturēšanas misijā Kosovā.
Šajā laikā viņi redzēja, kā naids spēj izniekot dzīvi cilvēkiem, kas dzīvo cieši blakus. Iepazina cilvēkus un iepazina arī sevi, saprotot, cik daudz spētu izdarīt, aizstāvot svešu dzīvību un drošību.
Kā radās ideja doties uz Kosovu?
Valters: – Mēs bijām 2.kājnieku bataljona 1.kājnieku rotā. Nacionālo bruņoto spēku vadība izlēma, ka šai rotai jādodas miera misijā uz Kosovu. Rotā bijām apmēram 100 cilvēku, visi arī devāmies uzdevumā. Atlase nebija īpaša, pat no citām Latvijas vienībām piekomandēja cilvēkus, lai būtu pilns sastāvs. Gan es, gan Raimonds bijām nodaļu komandieri. Mums bija visvairāk darba, jo patruļa bija jāvada, jāplāno tās darbs. Divus mēnešus pirms misijas bijām pirmsmisijas apmācībā Dānijā.
Vai pirms došanās uz Kosovu bija nojausma par notikumiem un turienes apstākļiem?
Valters: – Godīgi sakot – ne. Dzīvojot tur, tuvāk iepazinām cilvēkus, viņu problēmas, kādēļ ir šāda situācija starp serbiem un albāņiem. Protams, pirms misijas mums bija teorētiskās mācības, kur stāstīja par situāciju, tomēr reāli dzīvē to saskati citādāk. Vairāk nekā 50 gadu laikā albāņi ir pārņēmuši Kosovas teritoriju, viņi tur ir vairākumā – apmēram 80 procenti. 1999.gadā albāņi nolēma, ka Kosovas reģionu varētu pievienot Albānijai vai arī pasludināt atsevišķu valsti. Sākās sadursmes starp serbiem un albāņiem. Kosova ir diezgan neizdevīgā ģeogrāfiskā vietā. Tomēr šo reģionu atdot albāņiem viņi nevēlas, jo tur ir daudz kultūrvēsturisku pieminekļu, kas saistīti ar serbu vēsturi. Šobrīd zeme ir Serbijas sastāvdaļa, tomēr ANO pārvaldīta teritorija. Es, tur dzīvojot, tā arī nesapratu, kā šā reģiona jautājumu iespējams atrisināt. Pirmo reizi redzēju, kā naids var sašķelt cilvēkus. Ciemats var būt sadalīts divās daļās – albāņu un serbu -, bet tas tiešām ir sadalīts tā, ka savstarpēji viņi nekontaktējas. Izjūtamas reliģijas piederības atšķirības. Serbi ir pareizticīgie, albāņi – musulmaņi. Domāšanas veids viņiem ir kardināli atšķirīgs.
Kā intereses jums bija jāpārstāv?
Raimonds: – Mums bija jābūt neitrāliem, tomēr simpātijas izjutām pret serbiem. Mums veidojās normālas attiecības. Šogad katoļiem un pareizticīgajiem vienā laikā bija Lieldienas, kāda serbu ģimene mūs uzaicināja savās mājās svinēt svētkus. Arī viņi krāso olas, svinēšana ir tāda pati kā Latvijā. Albāņi ar mums nekontaktējās, vienīgi, kad tas bija izdevīgi. Viņi vairāk domā par naudu, tādēļ Kosovā, salīdzinot ar serbiem, dzīvo krietni labāk. Brauc labākās automašīnās, dzīvo trīsstāvu mājās. Albāņi savulaik daudzi strādāja Vācijā, daudzi naudu sūta no ārzemēm. Serbi dzīvo pieticīgāk, daudz nedomādami pasaka to, ko tiešām domā.
Starp serbu meiteni un albāņu puisi var veidoties Romeo un Džuljetas stāsts?
Valters: – Ja tādi gadījumi notiek, tad tos var saskaitīt uz pirkstiem. Avīzē bija raksts, ka serbu meitene draudzējas ar albāņu puisi, tas bija tik liels notikums, ka avīzē tam atvēlēja lielu rakstu. Tas bija kaut kas ārkārtējs.
Vai piedzīvojāt arī nemierus un sacelšanos?
Raimonds: – Jā, tas bija martā. Trīs albāņu bērni noslīka upē, albāņi notikušajā vainoja serbus. Runāja, ka serbu suns bērnus iedzinis upē, kurā ietek vēsais kalnu ūdens. Bērni nosala un noslīka. Mēs devāmies bērnus meklēt. Divus bērnus atrada, trešo – tikai krietni vēlāk. Nākamajā rītā sākās plašas albāņu demonstrācijas. Mūsu bāze atradās Kosovas visnelabvēlīgākajā rajonā – Mitrovicā – tajā ir daudz albāņu un serbu, viņus nodala upe, pār to tikai viens tilts. No abām pusēm šāva snaiperi. Mēs – pa vidu. Nemieri sākās visā Kosovā. Albāņi nodedzināja serbu sieviešu klosteri.
Valters: – Tas ir nepatīkams skats, kad redzi, ka dedzina un iznīcina baznīcas. Aizbraucām ķert marodierus (cilvēki, kas kara vai nemieru laikā aplaupa civiliedzīvotājus). Baznīca bija nodedzināta, bet tās pagrabos bija vīns, albāņi ņēma visu un krāva traktoros. Marta nemieri turpinājās apmēram pusmēnesi, tad kļuva klusāki un klusāki. Beigās izrādījās, ka šādi nemieri pat bija nepieciešami. Šajā gadā albāņiem un serbiem Kosovā būtu jāuzsāk vadīt saimniecība pašu spēkiem. Es gan nezinu, kā tas būtu iespējams, jo albāņi ir vairākumā, un, ja notiktu demokrātiskas vēlēšanas, viņi uzvarētu. Dzirdējām, ka reģionā ir apmēram 100 000 serbu un 2 000 000 albāņu. Albāņiem par dzīvošanu mājās un nemieru necelšanu maksā 180 dolārus, iecerēts šo naudu vairs nemaksāt. Būtu jāsāk pašiem domāt un stādāt. Bezdarbs ir milzīgs, viss ir nolaists un izlaupīts. Kā panākt, lai vēl kādu laiku būtu kāda paspārnē? Jāsarīko lieli nemieri. Tieši nemieru dēļ pagarināta miera uzturēšana šajā reģionā vismaz vēl četrus, piecus gadus. Kad albāņi uzzināja šo lēmumu, nemieri beidzās.
Ieroci vajadzēja izmantot bieži?
Raimonds: – Nē, tur no tā jāizvairās. Mēs bijām miera uzturēšanas spēku sastāvā. Visus jautājumus centāmies risināt diplomātiski, neizaicinot iedzīvotājus. Kad bija nemieri, franču karavīri nemierniekiem virs galvas izšāva ar ložmetējiem, lai vietējie sabītos. Bet cilvēki nenobijās, viņi smējās un aplaudēja. Šaut nedrīkst, nesaņemot pavēli. Cilvēki tur ir izaicinoši, ieroču viņiem ir daudz.
Valters: – Veicām arī ciemu pārmeklēšanu. Ja bija aizdomas, ka tur var atrasties ieroči, tad visas mājas, saimniecības ēkas, pagalmus un teritorijas pārmeklējām. Mēs bijām latviešu rota dāņu bataljona sastāvā. Dāņi smējās, ka mēs laikam ieročus no vietējiem pērkam vai ir kādi barteri, jo daudz atradām. Vienā ciemā mēs pat pārmeklējām Kosovas policijas priekšnieka māju. Viņš teica, ka sūdzēšoties, kā mēs uzdrīkstamies pārmeklēt viņa māju. Mājā gan nekā neatradām, viņam nepatika, ka kāds uzdrīkstas ielauzties viņa valstībā. Apvidus ir izdevīgs, lai tur noslēptu ieročus – kalni, aizas. Ieroči ieeļļoti, ierakti zemē. Daudzus ieročus tiešām atradām “uz cūceni”. Zeme akmeņaina, metāla detektors visu laiku pīkst. Jāteic, ka serbu ciemos atradām visvairāk ieroču, tieši pierobežos ciemos, kas ir vistuvāk albāņu teritorijai.
Paši nejutāties apdraudēti?
Raimonds: – Naktīs uz ceļiem ar divām mašīnām “nogriezām” ceļu un pārmeklējām visus, kas brauca – pārbaudījām automašīnas salonu, autobraucējus. Reiz no automašīnas izkāpa seši albāņi, nolikām visus līnijā un sākām pa vienam pārbaudīt. Pirmajam atradām pistoli. Kas zina, ja būtu sākuši pārmeklēt no otras puses, varbūt viņš būtu uzbrucis.
Kādi bija sadzīves apstākļi?
Raimonds: – Ēdināšana bija par brīvu. Kad dzīvojām dāņu bāzē, bija lielais zviedru galds, varēja ēst, cik vēlies. Mums gan dāņu virtuve īpaši pie sirds negāja. Mazajā bāzē atveda pārtiku, bet tā bija jāgatavo pašiem. Tad taisījām īstu latviešu ēdienu – tādu, kā mājās. Rīkojām šašliku vakaru, paši sagatavojām vistas šašliku. Cits citam griezām matus. Bija trenažieru telts, darba telts, dušas, tualetes konteiners un teltis gulēšanai. Lielajā bāzē dzīvojām konteineros, nelielās istabiņās. Bija arī brīvais laiks. Nemieru laikā gan strādājām bez atpūtas. Reizēm saulainajās dienās neilgu brīdi varēja pasauļoties.
Vai ir vērts doties uz svešu zemi un kalpot citu interesēm?
Valters: – Mēs bijām internacionāla komanda, kas veidota, lai Kosovā uzturētu kārtību. Ja esam panākuši, ka Latvijai ir jāsniedz ieguldījums starptautiskajā militārajā “groziņā”, tad tas ir jādara. Šī ir tā reize, kad varam palīdzēt. Iespējams, ka dosimies arī uz Irāku.
***
Valters un Raimonds apliecina, ka Kosovā latvieši sevi parādīja no labākās puses. Darbojoties ar civilajiem, viņiem nevajadzēja tulku. Ar serbiem sarunājās krieviski, bet ar albāņiem – vāciski vai angliski. Dāņi par to brīnījās. Arī par to, cik latviešu vīri ir fiziski labi sagatavoti. Valters un Raimonds bija sajūsmā par Kosovas dabu. Par kalnainajiem ceļiem, kurus bez spriedzes nebija iespējams izbraukt, jo – vienā pusē kalns, otrā dziļa aiza. Viņi bija sajūsmā par skaistajām Kosovas krāsām, saulei rietot.
