Ziema nav iedomājama bez slēpošanas, slidošanas un braukšanas no kalna, kā arī bez vīriem un sievām, kas jau no agra rīta ir gatavi doties uz tuvāku vai tālāku ezeru un izmēģināt savu makšķernieka veiksmi.
Ziema nav iedomājama bez slēpošanas, slidošanas un braukšanas no kalna, kā arī bez vīriem un sievām, kas jau no agra rīta ir gatavi doties uz tuvāku vai tālāku ezeru un izmēģināt savu makšķernieka veiksmi.
Zemledus makšķerniekus nesatrauc ne nelabvēlīgi laika apstākļi, ne arī tas, ka reizēm mājās jādodas tikai ar pāris zivīm, dažiem makšķerniekiem šis vaļasprieks ir pārvērties par dzīvesveidu.
83 gadus vecais Staņislavs Gaspažiņš makšķerē jau kopš puika gadiem. Šo amatu viņš apguvis no tēva. Kādu laiku, kad bijis vairāk darba, viņam esot bijis jāatsakās no savas aizraušanās, bet tā netika aizmirsta, un, tiklīdz radās brīvāks brīdis, tā Staņislavs ar savu makšķernieka aprīkojumu devās uz copi. Tagad, kad jau nāk vecums un sāk mocīt dažādas kaites, uz ezeru aizdoties sanāk retāk, tomēr šī aizraušanās Staņislavam esot tik liela, ka grūti to atmest. Viņš jau laikus sagatavojot gan makšķeres, gan visu aprīkojumu – brīdis, kad jādodas makšķerēt, ir lielisks!
Sirmais vīrs ziemā vislabprātāk dodas makšķerēt uz Peipusu, kādreiz būts arī Alūksnes ezerā, kur labi ķērušies brekši, arī Stāmerienas ezers izstaigāts. “Pavasarī braucam uz Maltu uz raudām, vasarā Lubānas pusē makšķerējam, arī Gaujā un Pededzē sanācis pa kādai zivij noķert,” stāsta Staņislavs. Viņaprāt, nekā nav labāka par paša noķertām zivīm. Visgaršīgākie esot asari. Staņislavs pats zivis parasti arī notīra un tad kopā ar sievu pagatavo kādu garšīgu zivju ēdienu. “Izvārām zivju zupu vai ieliekam marinādē un sacepam ar sīpoliem – tas ir tik garšīgi!” liela makšķernieks.
Arī šogad Staņislavs Gaspažiņš grib aizbraukt uz Igauniju un pamakšķerēt.
“Veselības dēļ vairs nevaru tik lielus attālumus pa ezeru staigāt, bet Peipusā nekur tālu nav jāiet – zivis ķeras arī pie krasta, turklāt nav arī jāurbj āliņģi,” saka Staņislavs.
Arī Normunds Bečs sevi sauc par nopietnu zemledus makšķernieku, un nevienam to nav tiesību apstrīdēt. Ziemā Normunds nedēļā reizi vai divas dodas uz Pērnavas līci Igaunijā un Peipusu, turklāt viss makšķernieka aprīkojums viņam ir paša rokām gatavots. “Paša rokām taisītajam ir lielāka ticība nekā tam, kas ir iegādāts veikalā,” uzsver makšķernieks.
Pērnavas līcis un Peipuss Normundam ir iecienītākās makšķerēšanas vietas. “Tuvākajos ezeros parasti tiek makšķerēts uz pirmā ledus, bet Peipusā un Pērnavas līcī makšķerēt ir daudz interesantāk – tur vismaz zivis ķeras,” smej Normunds. Viņa rekordloms ir bijis 57 kilogrami asaru dienā. Tad var līksmot gan ģimene, gan draugi – zivis tiek žāvētas un rīkota lielā zivju ēšana. Arī vasarā Normunds nemet malā savu hobiju. Pērnvasar upēs viņš esot bijis katru otro dienu – makšķerējis foreles un līdakas.
Aizrautīgs makšķernieks ir arī gulbenietis Juris Kuzņecovs. Viņš saka, ka makšķerēt ir jābrauc prieka pēc – loma lielums neesot svarīgākais, jo veikalā zivis iznāk nopirkt lētāk – tas tādēļ, ka makšķernieka aprīkojums un apģērbs ir ļoti dārgs, bet Jurim makšķerēšana, tāpat kā sēņu lasīšana, ir sirdslieta. Šogad, kad būts Pērnavas līcī, Jura loms divās dienās bijis 38 kilogrami asaru, bet lielākais vienas dienas loms esot bijis 27 kilogrami. “Tik daudz zivju var saķert tikai tur, šeit tādu lomu nekad nedabūt,” zina stāstīt Juris un piebilst, ka savulaik ir būts arī mūsu pašu ezeros – Kaļņa un Lazdaga ezerā, bet, kad aizbrauc uz Peipusu un Pērnavas līci, tad šeit vairs negribas braukt makšķerēt. Arī šodien Juris kopā ar citiem kaislīgiem makšķerniekiem devies uz Peipusu pēc lielā loma.
