Mūžīgajā pilsētā: saņem pāvesta svētību. Otrdien mājās atgriezās 40 gulbenieši, kas kopā ar Gulbenes katoļu draudzes priesteri Vjačeslavu Bogdanovu devās desmit dienu ilgā svētceļojumā uz Romu.
Mūžīgajā pilsētā: saņem pāvesta svētību.
Otrdien mājās atgriezās
40 gulbenieši, kas kopā ar Gulbenes katoļu draudzes priesteri Vjačeslavu Bogdanovu devās desmit dienu ilgā svētceļojumā uz Romu. Galamērķis bija audience pie pāvesta Benedikta XVI. Dažiem gulbeniešiem izdevies saņemt Svētā Tēva svētību, citi vien paspēja viņam pieskarties, citi – pavērot no dažu metru attāluma.
“Katrs šajā svētceļojumā devās ar citādākām domām. Vienam tā bija iespēja apskatīt skaisto Eiropu, citam tā bija pirmā došanās ārpus Latvijas robežām, citam – varbūt pēdējais tik milzīgs un iespaidiem bagāts svētceļojums,” saka priesteris V.Bogdanovs.
Viņš atzīst, ka ceļojis ar dažādām grupām, bet pirmo reizi viņam nācies desmit dienas pavadīt tik saliedētā, jaukā un jautrā grupā. Pirms došanās ceļā katrs izlozējis viena cilvēka vārdu, kuram jākļūst par sargeņģeli. “Iespējams, arī tas mūs satuvināja, piemēram, sargeņģelim visa ceļojuma laikā ar dažādiem sīkumiem vajadzēja iepriecināt savu aizsargājamo, par viņu lūgties. Turklāt tas bija jātur noslēpumā un tikai ceļojuma beigās varēja atklāt, kas kuram bijis sargeņģelis,” saka priesteris.
Svētceļotājus sajūsminājusi Paduja – Svētā Antona pilsēta. Svētais Antons bija izcils sprediķotājs un brīnumdarītājs. Par viņu ir dažādas leģendas un nostāsti. Starp populārākajiem brīnumiem ir, ka pēc Svētā Antona lūgšanām tika piecelts kāds mirušais zēns vai arī tika atrastas pazudušās mantas.
“Tomēr svarīgākais ir, ka pēc viņa sprediķiem un runām pie kristīgās ticības tika atgriezti daudzi cilvēki Itālijā, Francijā un Spānijā. Ir arī neparasts pierādījums, ka sprediķošana viņam bija dota no Dieva.
Kad viņu iecēla svēto kārtā un atvēra viņa zārku, tad atklājās, ka balsene un mēle saglabājušās nesatrūdējušas. Šīs viņa relikvijas tagad stāv īpašā traukā,” saka priesteris Vjačeslavs Bogdanovs.
Patīkamu pārsteigumu gulbenieši piedzīvoja Vičencā. Tur viņus sagaidīja kāda latviete, kas bija noorganizējusi, lai Vičencas bazilikas draudze sarūpētu gulbeniešiem pusdienas.
Pa ceļam uz Romu gulbenieši apmeklēja arī Venēciju, Marka baziliku, kur apglabāts evaņģēlists Marks. Apmeklēja Asīzi, Svētā Franciska pilsētu.
“Franciska kapa vieta ir oriģināla, jo kopš 12.gadsimta nekad nav atvērta. Viņš atdusas akmens sarkofāgā ar kaltiem stieņiem, bīskapu zīmogu apzīmogots. Redzējām Svētā Franciska attēlu, kas ir maksimāli pietuvināts viņa ārienei. Bijis maza auguma, ne visai glīts, tievs,” saka Vjačeslavs.
Apskatīts arī Svētās Klāras klosteris. Viņas mirstīgās atliekas ir atlietas vaskā, un esot dīvaina sajūta, vērojot Svētās Klāras kapu. Apskatīta arī Porciunkula – Franciska paša atjaunota baznīciņa, četrus piecus metrus plata un gara. Tajā vēl saglabājušies 12.gadsimta zīmējumi. Pār šo mazo baznīciņu uzcelta milzīga, liela baznīca. To savulaik pavēlējis būvēt Musolīni.
Katru trešdienu Pētera bazilikas laukumā Vatikānā notiek pāvesta audience. Kad tajā bija gulbenieši, pie pāvesta bija ieradušies vairāk nekā 40 000 ticīgo.
“Es sen biju pieteicies audiencē. Bazilikas laukums ir sadalīts vairākos sektoros, un mēs bijām pārsteigti, ka mums ir ierādītas vietas līdz pat pašam pāvestam, bijām 30 metru attālumā no viņa. Pāvests runāja par 130. psalmu “No dziļumiem uz tevi saucu”. Mēģināju tulkot no itāļu valodas. Kad sprediķi atkārtoja spāniski un poliski, man bija gandarījums, ka es, nemaz nezinot itāļu valodu, biju pārtulkojis diezgan precīzi,” smej priesteris.
Vienmēr audienču laikā gar kreiso laukuma sienu pāvests tiekas ar invalīdiem un dod savu svētību. Arī priesteris gulbeniešus tur aizvedis. Tad arī izdevies pārvērot viņu tuvumā.
“Cits guva svētību, cits pieskārās, cits fotografēja. Vatikānā gulbenieši apskatīja Vatikāna muzeju, Siksta kapelu, kur ievēl pāvestu. Redzēja arī svētās kāpnes. Saskaņā ar leģendu tās pārvestas no Pilāta mājas, pa kurām gājis Jēzus, kad viņu tiesāja,” stāsta Vjačeslavs.
Florencē gulbenieši apskatīja Svētā Krusta baziliku, kurā apglabāts Mikelandželo un Galileo. Devās uz Montekjari un Fontanello. Abās šajās vietas parādījusies Dievmāte – 1947.gadā un sešdesmito gadu beigās. Tur arī baudīts gardais svētavota ūdens.
“Mājup devāmies caur Rajecke Teplice Slovākijā, kur bija iespēja peldēties dziedinātavā, pazemes minerālūdenī un izbaudīt ūdens masāžu. Kā arī bijām Čenstahovā. Piedalījāmies Dievmātes ikonas atvēršanā. Kad mūki spēlēja fanfaras, tiešām bija sajūta, ka tūlīt, tūlīt iznāks Debesu karaliene,” atminas priesteris.
