Palīdzot akliem bērniem, dara sirdsdarbu
Pusgadu projām no mājām, lai ļautos sirds aicinājumam. Tāda šogad ir bijusi 20 gadus vecās gulbenietes Ances Jolantas Lauvas-Salnājas izvēle. Viņa pārtraukusi Vidzemes augstskolā sāktās studijas, lai pievienotos Eiropas brīvprātīgā darba veicēju pulkam. Jauniete strādā Polijā, Laskas pilsētā, kas atrodas Lodzas vojevodistē, un palīdz aklajiem bērniem iemācīties sadzīvot ar savu problēmu tā, lai pēc tam varētu uzsākt patstāvīgas dzīves gaitas, iztiekot bez citu cilvēku palīdzības un pilnībā paļaujoties uz sevi. Pašlaik Ance Jolanta ir atbraukusi mājās, lai baudītu īsas brīvdienas, bet drīzumā viņa dosies atpakaļ uz Poliju, kur viņu gaida atgriežamies bērni un par labiem draugiem kļuvušie kolēģi – klostermāsa Germana un citi -, ar kuriem gulbeniete mācās sazināties poļu valodā.
“Pagājušajā gadā, konsultējoties Gulbenes jauniešu centrā “Bāze”, es ilgi meklēju, kurp varētu doties brīvprātīgās darbā. Pašā sākumā gribēju doties uz Vāciju, jo protu vācu valodu, taču, kad Gulbenē sāku apmeklēt katoļu baznīcu, sapratu, ka vēlos braukt uz Poliju. Pēc vairākiem projektiem, kuros mani neapstiprināja kā brīvprātīgo, iedomājos par to, ka varētu braukt uz Āfriku, bet tad, par laimi, parādījās ļoti līdzīgs projekts Polijā. Zināju – vēlos palīdzēt cilvēkiem. Kad radās iespēja pieteikties darbam Laskā, nešaubījos ne mirkli. Sapratu, ka tieši to vēlos,” “Dzirkstelei” stāsta jauniete. Viņa ir sajūsmā par aprūpes māju neredzīgajiem bērniem, kuru savā paspārnē ir ņēmušas franciskāņu klostermāsas. Tieši Laskā Gulbenes meitene sapratusi, ka dzīvesprieks – tas ir dvēseles stāvoklis, kas nav atkarīgs no likteņa vai citiem apstākļiem, ja vien cilvēka sirdī ir patiesa ticība un paļaušanās uz Dievu. “Šie bērni un jaunieši nedzīvo dvēseles sāpēs vai mokās. Viņi nejūtas apdalīti, viņi dzīvo normālu dzīvi un jau, mazi būdami, daudz var izdarīt paši un pilnīgi patstāvīgi. Kā jau bērni, viņi reizēm arī palaidņojas. Es šos bērnus esmu iemīļojusi,” stāsta gulbeniete.
Laska par neredzīgo bērnu pulcināšanas vietu Polijā kļuva jau pagājušā gadsimta sākumā. Jau toreiz šīs rūpes uzņēmās franciskāņu klostermāsas. Tas viss noritēja pēc grāfienes Rozes Čackas iniciatīvas, jo arī viņa pati zaudēja redzi 22 gadu vecumā. Grāfiene nodibināja neredzīgo biedrību un atbalstīja aprūpes mājas izveidi aklajiem. Pašlaik izglītības centrs Laskā gatavo patstāvīgai dzīvei vairāk nekā 200 neredzīgos un vājredzīgos bērnus no visas Polijas. Laskā ir pamatskola un vidusskola šādiem bērniem. Ance Jolanta ir aicināta būt par audzinātāju, palīgu un labu draugu audzēkņiem līdz 10 gadu vecumam. “Man pašai sevī ir jāatmodina tas bērns, kas es esmu reiz bijusi, tad saprast viņus un savstarpēji komunicēt kļūst viegli un arī viņi mani pieņem,” saka gulbeniete, kura ir pārliecinājusies – neredzīgi cilvēki reizēm var pārsteigt redzīgos ar to, ka prot ieslēgt savu iekšējo redzi, un rodas sajūta, ka viņi ir kā gaišreģi. Aizkustinoša bijusi arī Ances Jolantas saruna ar kādu mazu zēnu, kuru sauc par Jēkabu un kurš vaicājis, vai valstī, no kuras ir atbraukusi viņa, cilvēki apmeklē baznīcu. Uzzinājis, ka Latvijā regulāri uz dievkalpojumiem dodas tikai neliela iedzīvotāju daļa, viņš ļoti noskumis un iegrimis pārdomās. Viņš vaicājis, kāpēc tā notiek. Ance Jolanta atbildējusi, ka nezina iemeslus. Zēns bildis – kā gan varot dzīvot bez ticības! Viņš pastāstījis, ka ir pareizticīgais. Tas ir visai netipiski izteikti katoliciskajā Polijā. Gulbenes meiteni ļoti saviļņojusi atziņa, ka Laskas bērni nekad nesūrojas par likteni un nelād Dievu, tieši otrādi viņi katru dienu sāk un beidz ar lūgšanu.
Polijā Ance Jolanta nav aizmirsusi savu vaļasprieku – literāro darbību. Kā zināms, Gulbenē jaunieši iestudējuši un publikai rādījuši divas viņas sacerētās lugas. Arī poļu bērniem jauniete vēlas uzdāvināt speciāli viņiem veltītu autordarbu “Luče” poļu valodā, kas piemērots iestudējumam ar neredzīgajiem. Luče tulkojumā no itāļu valodas nozīmē “gaisma”. Ance Jolanta vēlas savā lugā pastāstīt par itālieti Kjāru Luči Badano (29.10.1971.-7.10.1990.), kuru katoļu baznīca uzskata par svētīgo. Šī meitene jau mazotnē bija īpaša. Kad mamma viņai lūdza daļu savu rotaļlietu uzdāvināt nabadzīgajiem bērniem, Luče sākumā atteicās, bet pēc tam tomēr nolēma dalīties ar citiem bērniem, atdodot viņiem pašas labākās savas rotaļlietas. Mamma par to brīnījusies, bet meita atbildējusi: “Nabadzīgajiem bērniem nedrīkst dāvināt neko salauztu, viņiem jādod vislabākais.” 16 gadu vecumā Luče saslima ar kaulu vēzi, atteicās no pretsāpju līdzekļiem, jo bija ļoti ticīga un vēlējās bez atvieglojumiem izturēt viņai uzlikto pārbaudījumu. Pēc diviem gadiem meitene nomira. Ar viņas vārdu tiek saistīts kāds oficiāli fiksēts brīnumainas izdziedināšanas gadījums. Avārijā cietis vīrietis, kuram ārsti nedeva nekādas cerības izveseļoties, apmeklēdams Lučes kapa vietu un lūgdams viņai palīdzību, tika pilnībā izdziedināts. Luče ir nozīmīga arī pašas katolietes Ances Jolantas dzīvē, jo šī svētīgā ir izraudzīta par jaunietes garīgo aizbildni.
Ko darīt pēc tam, kad Eiropas brīvprātīgās darbam atvēlētais laiks būs galā? Ance Jolanta saka, ka labprāt paliktu Polijā un strādātu tur, jo viņai ļoti patīk šī valsts, tās valoda un cilvēki. Tur meitene ir sajutusi un apzinājusi, ka arī viņā pašā ir poliskās saknes. Nav atmesta doma arī par studiju turpināšanu.
