Kalnu aicinošajai balsij jau daudzus gadus ļaujas gulbenietis Laimonis Aumeisters. Septembrī viņš pieveica 2499 metrus augsto Tatru virsotni Risi, ko uzskata arī par augstāko kalnu virsotni Polijā.
Kalnu aicinošajai balsij jau daudzus gadus ļaujas gulbenietis Laimonis Aumeisters. Septembrī viņš pieveica 2499 metrus augsto Tatru virsotni Risi, ko uzskata arī par augstāko kalnu virsotni Polijā.
“Šis mums – 12 cilvēku grupai – vairāk bija kā atpūtas brauciens, jo ir nācies kāpt daudz augstākās virsotnēs. Augstajos Tatros es biju pirmo reizi. Mērķis bija uzkāpt arī Slovākijas augstākajā virsotnē – Gerlaha smailē, kas sasniedz 2629 metru augstumu,” stāsta Laimonis.
Pirmais apskates objekts bijis Belinskas stalaktītu ala ar trim zālēm – ieejas zāli, augsto grotu un palmu zāli, kas nosaukumu ieguvusi tāpēc, ka šajā alas daļā stalaktītu veidojums atgādina milzīgu palmu.
“Sportiskās formas saglabāšanai vienu pusi dienas trenējāmies, kāpjot pa tuvējām klintīm “Via Ferrata”, kas aprīkotas ar trosēm, izveidotiem drošinājuma punktiem, tāpēc kāpējiem nepieciešams minimāls kalnos kāpēja aprīkojums. Līdzīgi treniņmaršruti ir izveidoti arī citās valstīs,” stāsta Laimonis. Pie klintīm izveidotas arī speciālas metāla konstrukcijas, pa kurām var pārvietoties, turoties pie virvēm un sajūtot sevī adrenalīnu.
Risi virsotnes iekarošana Laimonim šķitusi salīdzinoši vienkārša, tomēr, lai tajā uzkāptu un atgrieztos pakājē, grupai vajadzējis cītīgi soļot astoņas stundas. “Īpašus pārdzīvojumus, kāpjot virsonē, pieredzēt nenācās. Kad bijām sasnieguši mērķi, mūs apņēma mākoņi, tad tie uz īsu brīdi izklīda un mūs atkārtoti uzmeklēja, kad atradāmies uz nedaudz zemāk esošās kalnu pārejas. Uzkāpšanu Risi virsotnē par bīstamu neuzskatu, jo vairākās vietās kāpēju drošībai bija ierīkotas speciālas ķēdes, kur pieturēties,” uzsver Laimonis.
Pirms kāpšanas Gerlaha smailē neiztikts bez konsultācijas ar gidi no Slovākijas, jo maršruti, kas ved uz virsotni, sadalīti dažādās grūtības pakāpēs, piemēram, bez gida pavadības nav atļauts iet pa vienkāršākajiem maršrutiem.
“Domāju, ka tas bija darīts tāpēc, lai izveidotais gidu kooperatīvs gūtu peļņu. Nolēmām, ka uz virsotni dosimies pa tehniski sarežģītāku maršutu, kas prasa daudz vairāk laika un nav tik ļoti marķēts, tādējādi iztiekot bez gida pavadības. Zinājām, ka vajadzēs sasniegt kalnu pāreju un tālāk doties pa kalna kori. Mums tika teikts, ka no pārejas Gerlaha virsotni sasniegsim četrās stundās, bet mums tas prasīja daudz vairāk laika. Uzkāpām blakusvirsotnē “Gerlah zadnij”, kas bija par 25 metriem zemāka nekā centrālā virsotne,” stāsta Laimonis. Tā rīkojušies tāpēc, lai no virsotnes lejā varētu kāpt, kamēr ir gaišs. Nācies pielietot arī kalnos kāpējiem labi zināmus tehniskus paņēmienus, kā arī neiztikts bez speciālām nolaišanās ierīcēm – dulferiem.
Laimonis kopā ar grupu apmeklējis arī dabas parku “Slovākijas paradīze”. “Dabas parkā ir izveidotas dažādas marķētas takas ar dažādu grūtību pakāpi. Ir takas, kas ved pa kanjonu, iespējams aplūkot daudz skaistu un iespaidīgu ūdenskritumu. Visas pazīmes dabā liecināja, ka arī Slovākija šovasar pieredzējusi pamatīgu sausumu. Gājēju drošībai kanjonu takās ierīkoti metāla pakāpieni, bīstamākajās vietās ir metāla ķēdes. Lai būtu interesantāk un tehniski sarežģītāk, pa vienu taku gājām pretējā virzienā, jo arī tūristu bija salīdzinoši maz,” smejas Laimonis. Asāku izjūtu radīšanai grupa pārvietojusies horizontāli gar upi pa klintī speciāli ierīkotiem pakāpieniem, lai sasniegtu nelielas platformas, kur iespējams atpūsties.
“Lai arī tas nebija nekas bīstams un sarežģīts, mums noteikti vajadzēja šīs takas izstaigāt, jo mazāk vilinoša ir staigāšana pa ikdienišķu taku. Protams, bija iespējams pastaigāties arī pa asfaltētu taku, ko daži tūristi arī izmantoja,” piebilst Laimonis.
Interesants visiem šķitis arī senlaicīga cietokšņa apmeklējums, kas uzcelts grūti pieejamā vietā. Cietoksnis iekļauts arī UNESCO mantojuma sarakstā starp ievērojamiem pasaules objektiem. Cietoksnī ierīkots senlaicīgs muzejs. Uzkāpjot cietokšņa augstākajā tornī, grupu sagaidījis arī vienīgais ekstrēmais pārdzīvojums – milzīgi knišļu bari, kas burtiski aplipuši cilvēkiem.
“Apskatījām arī otru lielāko Slovākijas pilsētu Popradu. Tur uzņēmumu galvenais ienākumu avots ir tūrisms. Ziemā darbojas daudzas slēpošanas trases, var nodarboties ar kalnu slēpošanu, bet vasarā iespējams kāpt kalnos. Lai tūristiem būtu iespējams labāk vērot apkārtējās ainavas, viņu pārvadāšanai ir izveidots īpašs vilciens, kas pārvietojas gar Augsto Tatru malu. Pārsteidza klajumi, kas liecināja, ka savulaik tajos auguši koki. Izrādās, ka pirms diviem gadiem arī Slovākijā plosījusies pamatīga vētra, izlaužot ļoti daudz koku. Daļa nav novākta līdz pat šodienai,” stāsta Laimonis. Viņš izbaudījis arī vakara peldi karstajos ūdens baseinos.
“Šis brauciens bija plānots kā atpūtas pasākums, bet decembra beigās četras nedēļas pavadīsim Gvatemalā, kur atkal tiks iekarotas kalnu virsotnes, vērota daba un cilvēki, būs jauni iespaidi, jo katrs ceļojums no iepriekšējiem atšķiras,” pārliecinājies Laimonis.
