Pēdējā laikā aktualizējusies problēma par mediķu drošību, strādājot ar pacientiem. Īpaši par ātrās medicīniskās palīdzības mediķu drošību.
Pēdējā laikā aktualizējusies problēma par mediķu drošību, strādājot ar pacientiem. Īpaši par ātrās medicīniskās palīdzības mediķu drošību. Ne reizi vien mediķi paši cietuši fiziski un psiholoģiski no tiem, kam steigušies palīdzēt. Katru reizi, kad atskan tālrunis ātrās palīdzības kabinetā, mediķi nezina, kas viņus sagaida vietā, no kurienes izskanējis palīgā sauciens.
Mediķi nesūdzas. Tas, ka darbs esot grūts, nenozīmē, ka viņi gaida lielāku algu. Tikai vēlas būt pasargāti. Tas ir tik cilvēcīgi. Daudzās Latvijas ārstniecības iestādēs mediķi nav apdrošināti. Gulbenes slimnīcā ir apdrošināti daži ārsti, feldšeri un ātrās medicīniskās palīdzības šoferi. Apdrošinātas nav medicīnas māsas.
Katrs ir ārkārtējs
Ātrās medicīniskās palīdzības brigādēm ir savi stāsti par cilvēkiem. Viņu dzīvi un apstākļiem. “Katru situāciju uztveram kā ārkārtēju notikumu. Reizēm klausules otrā galā atskan mierīga balss, kas ziņo par nelaimi. Cilvēks nav novērtējis situācijas bīstamību, bet mēs ierodoties pārliecināmies par to, cik gadījums ir smags. Pirms krietni ilga laika saņēmām izsaukumu, ka vienam cilvēkam mēlē iekodusi lapsene. Zvanot “ātrajiem” teica, ka cilvēkam kļuvis slikti ar sirdi. Ierodoties dzīvesvietā, atklāju, ka cilvēks jau ir bezsamaņā, bez reakcijas. Toreiz saucu palīgā vēl otru brigādi, jo viens nav karotājs un darītājs. Cilvēku izglābām. Citreiz telefonā atskan histēriska palīgā saukšana, šķiet, ka nu jau kādam ir gals klāt, bet aizbraucot pārliecināmies, ka situācijā ir krietni sabiezinātas krāsas,” saka Gulbenes slimnīcas vecākā feldšere Anna Būmane.
Skrien, ko kājas nes
Ne reizi vien “ātrajiem” jādodas uz vietu, kur notikusi kārtējā draugu vai dzīvesbiedru izrēķināšanās. Biežākās sekas – nažu dūrieni. Mediķi nenoliedz, ka, dodoties šādos izsaukumos, prātā nāk doma: kā sevi pasargāt, ja uzbrūk arī man? “Nav citas izejas, jādodas. Ja jūtam, ka situācija ir nopietna, sazināmies ar policiju un dodamies sniegt palīdzību viņu pavadībā. Vismaz ir sajūta, ka aizstāvēs,” saka A.Būmane.
Viņa atminas vizītes, kad nācies sagrābt feldšera koferi un skriet no mājas ārā, ko kājas nes. “Vienam ir riskanti doties “ciemos”. Tumši koridori un dzīvokļi. Reizēm ir tā, ka, ierodoties vietā, pārņem neomulīga sajūta, kaut kāda nojausma. Kaut kur fonā skan bļaušana, skaļa mūzika. Tāpēc tagad priecājamies, ka brigādē ir arī medicīnas māsiņa. Divatā ir drošāk un tad, kad nepieciešams, arī palīdzību sniegt varam ātrāk,” saka feldšere Olena Sudule. Ir bijuši brīži, kad policists dzīvoklī iesoļo pirmais, bet feldšere ar bailīgu sirdi dodas nopakaļ.
Olena atminas gadījumu, kad sieva bija sadūrusi vīru. Negadījumu pēc vairākām dienām pieteica meita, stāstot, ka mamma atkal mājās trakojot un tuviniekiem ir bail par viņas rīcību. Tas bijis no tiem gadījumiem, kad palīgā saukta policija. Cietušā mājā vēl notika dzīres, galds klāts ar alkohola pudelēm. Bet sieviete, kas kļuvusi agresīva, bijusi liela auguma un trakumā neaprēķināma.
“Tad ir jādomā, kā ar viltu ieiet šādā dzīvoklī, kā apvārdot, lai nomierinās. Jāteic gan, ka, ieraugot policistus, cilvēki nobīstas. Formu respektē. Cilvēku, kam vajadzīga palīdzība, nevar ne sist, ne iesprostot. Ar labu jāpanāk rezultāts. Reiz kāda sieva dusmās teica, ka līdzi mums nebraukšot. Ka es esmu smukāka par viņu, tādēļ vīrs arī izsaucis “ātros”, lai mani redzētu. Kas tik nav dzirdēts vizītēs,” secina Olena.
“Litenē bija situācija, kad “pacients” aizstājās priekšā durvīm, rokās pacēla krēslu un draudēja. Mazi sīkumi ikdienā aizmirstas, bet šādi brīži paliek atmiņā mūžīgi. Toreiz man galvā bija tikai viena doma – kā mēs tiksim laukā. Sarunāt ar viņu cilvēciski nevarēja, jo bija uzvilkts, satraukts, bet pēc mirkļa cilvēks nomierinājās,” atminas A.Būmane.
Pirmie sagaida suņi
Medicīnas māsa Inga Vorobjova aicina, lai cilvēki, kas izsaukuši ātro palīdzību, pieķēdētu arī mīluļus – suņus. “Ir bijušas situācijas, kad tumšā diennakts laikā dodos uz pacienta mājām, bet no aizmugures pieskrien suns un kož. Viņu tracina ātrās palīdzības brigādes tērpu atstarotāji. Bet vēlāk pacients saka, ka no suņa nav ko baidīties, ka viņš nekož. Ir bijuši gadījumi, kad ātrās medicīniskās palīdzības brigādi sakož traks suns un visi pēc tam potējas,” saka I.Vorobjova.
Arī mūsu slimnīcā ir medicīnas māsas, kas, veicot darba pienākumus, ir saslimušas ar C hepatītu. Ātrās medicīniskās palīdzības darbiniekiem šādas saslimšanas gājušas secen, kaut arī viņi atzīst, ka pakļauti lielam riskam. “Visu laiku ir saskarsme ar cilvēku asinīm. Nezinām, vai pacients ir AIDS vai tuberkulozes slimnieks. Reizēm cilvēks ir agresīvs, mētājas ar rokām, asinis šķīst uz visām pusēm. Asins pilieni nokļūst mums uz sejas, acīs. Lai arī strādājam tikai gumijas cimdos, reizēm pat divos, tomēr neuzskatām, ka esam no visa pasargāti,” saka A.Būmane.
Ir trauksmes poga
Mediķi, kas strādā uzņemšanas nodaļā, neslēpj atvieglojumu, ka beidzot tur ir ierīkota trauksmes poga. Vajadzības gadījumā dažās minūtēs klāt ir apsardze. “Līdz šim visādi ir bijis. Nodaļā nāk sveši cilvēki un draud. Reiz piedraudēja, ka šeit tūlīt būs daudz līķu. Arī no pacienta, ko ieved uzņemšanas nodaļā, var sagaidīt prātam neaptveramas lietas. Reiz kāds pacients man iekoda kājā, kamēr es gatavojos injicēt medikamentus. Toreiz runāja, ka Gulbenes slimnīcā bijis Drakula. Man tas bija ļoti sāpīgi gan fiziski, gan emocionāli. Ja es tagad šo cilvēku satiktu uz ielas, nemaz nezinātu, kas viņš ir un kā izskatās,” atceras I.Vorobjova.
Palīgs un miesassargs
Gulbenes ātrajā medicīniskajā palīdzībā strādā seši šoferi. Visi saņēmuši sertifikātu, kas apliecina, ka viņi spēj kvalitatīvi sniegt pirmo medicīnisko palīdzību.
“Mūsu pienākums ir ātri un operatīvi nokļūt notikuma vietā un palīdzēt mūsu meitenēm, kad nepieciešams. Visbiežāk tieši avārijās nākas palīdzēt cilvēkiem. Ja ir vajadzīga operatīva iejaukšanās, sameklējam un līdz slimnīcai nogādājam personālu,” saka ilggadējais šoferis Imants Bērziņš. Viņš pieredzējis dažādus brīžus un neslēpj, ka šis nav viegls darbs. Ne visi vīrieši spējot būt “ātro” šoferi. Kāds vīrs nostrādājis tikai nepilnu diennakti. Kad redzējis asiņu peļķes, ātri vien aizmucis.
“Diena sākas, un mēs nezinām, kā tā beigsies. Izsaukumu ir daudz, nesen vienā dienā bija 30 izsaukumi. Jāteic, ka problēmas ir nopietnas. Saslimšanas ielaistas, pat galēji smagas,” secina A.Būmane. Visvairāk izsaukumu ir brīvdienās.
Ir seši labi šūmaheri
Noteikumi paredz, ka apdzīvotā vietā operatīvā mašīna ar ieslēgtām bākugunīm un skaņas signālu drīkst braukt par 10 kilometriem stundā ātrāk virs atļautā ātruma, bet ārpus apdzīvotām vietām – ātrāk par 20 kilometriem stundā, nekā atļauts citiem transporta vadītājiem. Šoferi neslēpj, ka bieži vien, skrienot uz notikuma vietu, ātrumi ir milzīgi. “Mēs jau brauktu prātīgi, bet feldšeres neļauj. To vien saka – ātrāk, ātrāk,” smej L.Sīlis.
Feldšeres nebaidoties sēsties blakus saviem šūmaheriem. “Tad, kad iejūtas tā cilvēka ādā, pie kura braucam, tad ātrumu nemana. Tad ir sajūta, ka man jāglābj pašai sevi. Paliekam nervozi. Velkam cimdus rokās, vēl sēžot mašīnā. Pašai ir autovadītājas apliecība, bet tad, kad braucu uz steidzamu izsaukumu, ir tā, ka pati neapzināti spiežu gāzes un bremžu pedāli, lai arī sēžu šoferim blakus,” saka O.Sudule.
Piedzīvo viltus zvanus
Ja ir izsaukums, jāreaģē nekavējoties. Nedrīkst nesniegt palīdzību. Protams, arī gulbeniešiem nācies piedzīvot viltus zvanus, kad palīdzība nav bijusi vajadzīga. “Ātrie” smej, ka vienu laiku bijuši bieži ciemiņi kādā pilsētas mājā, kur ik pa laikam pieteica, ka sākušās dzemdības. Gandrīz mēnesi Gulbenes slimnīcu bija “apsēduši” skolēni. Zvanīja un norādīja neeksistējošus notikumus Jaungulbenē un Litenē. Tieši naktīs.
Smiekli nenāk
“Esam uz slimnīcu veduši cilvēku, kuram duncis iedurts skaustā. Ne to izņemt, ne kustināt. Tā arī viņu sēdošu “ātrajā” mašīnā atvedām uz slimnīcu, lai nazi izņemtu,” atceras A.Būmane. Bijis gadījums, kad mājā bijis cilvēks ar zāģa nogrieztu degunu, asiņojošs.
“Reiz saņēmām izsaukumu, ka jāierodas pie sadurta cilvēka. Ieeju tumšā mājā, nemājīgi, auksts. Kaut kas plīkšķ, kājas mitrumā. Vēlāk tikai ieraugu, ka eju pa asinīm. Nodurtais cilvēks jau ilgāku laiku miris, asinis izsūkušās no otrā stāva un pil lejā. Gluži kā Hičkoka filmās.”
L.Sīlis atceras gadījumu, kad civilvīrs kādai sievai ar cirvi bija iešķēlis galvā. Sieviete ap galvu bija aptinusi netīru dvieli, kas neesot spējis noslēpt ādas lēverus, kuri karājās. “Asinis notecējušas, mušas lido riņķī, bet viņa tikai rupji lamājas un saka, ka līdzi nebrauks. Un nebrauca. Nezinu, vai viņa maz izdzīvoja,” saka Laimonis.
Cik bieži nākas aizbraukt uz mājām, kur, kā saka O.Sudule, pat suņus būtu žēl izmitināt, bet bieži vien tieši šādos antisanitāros apstākļos pasaulē jau ienākusi jauna dzīvība un gaida, kad feldšere pārgriezīs nabassaiti.
“Šo gadījumu atcerēšos mūžam. Nekurināts, tumšs, viss kluss. Bet vienā kaktā divas meitenītes, jau gluži zilas sasalušas, apķērušas kaķi, lai nenosaltu. Viņas sildīja kaķis,” atceras L.Sīlis. Redzētais licis viņam raudāt. Vēlāk meitenīšu mamma, sirdsapziņas mocīta, izdarījusi pašnāvību.
No palīdzības arī atsakās
Nākas dzirdēt arī apkārtējo viedokli. Ja noticis negadījums, O.Sudule saka, ka palīdzības sniegšanas brīdī komentārus nedzird. “Ir bieži nācies lūgt klātesošo palīdzību. Tad daļa palīdz, bet citi komentē,” saka feldšere, kas apliecina, ka cilvēki, gaidot notikuma vietā ierodoties ātro medicīnisko palīdzību, paši baidās sniegt palīdzību.
“Agrāk palīdzēja, jo avārijas bija vieglākas. Tagad lielākoties cilvēki automašīnās ir iesprostoti, bez ugunsdzēsēju palīdzības neiztikt,” saka L.Sīlis. Brīdī, kad kāds no mediķiem iejautājas, kad bija pēdējā avārija, pārējie apklusina, nosakot: “Tfu, tfu tfu!” Ka tikai tūlīt kaut kas nenotiek.
Diennaktī dežurē divas brigādes, un bieži vien abas vienlaikus ir aizņemtas, devušās tālu pa rajona nostūriem. Tad kā likts palīdzība būs vajadzīga tieši pilsētā, rokas stiepiena attālumā.
Meitai sāp vēders
Ne reizi vien “ātrie” devušies uz tuvākām un tālākām mājām, kur priekšlaikus “atskrējis” bērniņš. Arī mašīnā, ceļā uz slimnīcu, dzimuši vairāki. O.Sudule smej, ka nu jau pilsētā būtu paprāva klase ar “ātrajos” dzimušajiem, ko viņa pati pieņēmusi. “Bet man prātā palicis viens nedaudz humorīgs notikums. Zvana satraukta mamma un saka, ka meitai sāpot vēders. Ko darīt, kā palīdzēt? Meita neko sliktu neesot darījusi, tikai dikti daudz dzerot kumelīšu tēju. Aizbraucam. Izrādās, ka meitai dzemdības. Izrādās, ka no kumelītēm bērni ātri dzimst,” smej feldšere.
L.Sīlis atceras pikantu gadījumu, kad mediķi atrod uz ceļa nokritušu padzērušos cilvēku. Viņš ar grūtībām nosauc dzīvokļa adresi. Mediķi aiztransportē vīrieti līdz dzīvoklim, bet tur pretī saniknota sieva, kas krievu mēlē noskalda: “Kur viņu dabūjāt, tur arī nogādājiet!” Tikai ar vārdu pārmaiņu un grūstīšanos iereibušo vīru šoferis iedabūjis dzīvoklī.
Jāatceras numurs
Cilvēki apjukumā un satraukumā ne vienmēr zina, kur vērsties pēc palīdzības. Krīzes situācijās visbiežāk zvana uz uzņemšanas nodaļu.
“Var zvanīt arī uz šo nodaļu, tomēr tad neierakstās saruna. Bet cik bieži pēc satraukta zvana ir nepieciešams pārklausīties ierakstu, jo līdz galam nav izstāstīts, kur braukt. Piemēram, saka, ka negadījums ir kaut kur Rēveļos, lai veikalā paprasot, kur meklēt mājas. Bet ja nu tajā diennakts laikā veikals vairs nestrādā?” saka I.Vorobjova.
***
Fakti
– Gulbenes ātrajā medicīniskajā palīdzībā strādā seši šoferi, astoņas feldšeres un 10 medicīnas māsas. Diennaktī dežurē divas brigādes, katrā ir šoferis, feldšere un medicīnas māsa.
– Ātrās medicīniskās palīdzības tālruņa numurs ir 4473603. Var zvanīt arī pa tālruni 112, bet tad pieteikumu savienos caur Rīgu. n Uz termināliem izsaukumiem (kad dzīvībai draud briesmas, piemēram, ja notikusi avārija) “ātro” brigādei obligāti jāizbrauc četrās minūtēs. Pilsētas teritorijā pie pacienta jānokļūst 15 līdz 20 minūšu laikā, bet laukos viss atkarīgs no attāluma un ceļu stāvokļa.
