Vakar Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga tikās ar ģimenēm no Latvijas rajoniem. Kā informē prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga, ģimenes izvēlētas pēc dažādiem kritērijiem, taču galvenais ir ģimeniskums.
Vakar Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga tikās ar ģimenēm no Latvijas rajoniem. Kā informē prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga, ģimenes izvēlētas pēc dažādiem kritērijiem, taču galvenais ir ģimeniskums.
Prezidente šādu pasākumu organizē otro reizi, lai uzsvērtu saticīgas ģimenes nozīmi stipras valsts izveidē. Alūksnes rajonu pārstāv Astrīdas un Andra Harju ģimene no Apes.
“Kad paziņoja par mūsu ģimenes iespēju tikties ar prezidenti, bija prieka asaras un trīsas. Tas ir avanss, jo droši vien ir labākas ģimenes,” “Alūksnes Ziņām” atzīst Astrīda Harju.
Ģimenē ir četras meitas – Ilze, Agnese, Malvīne un Klinta, kas dzimušas ik pēc trīs gadiem. “Var likties, ka tā ir plānots. Kad veidojām ģimeni, tas nebija daudz. Tomēr tagad, kad jārūpējas par meiteņu izglītību un nākotni, ir citādi,” stāsta Andris Harju. Vecāki akcentē, ka Latvijā ģimeni par vērtību neatzīst ne sabiedrība, ne pašas ģimenes, ne valdība. Pat pabalsti bērniem netika palielināti. “Visur ir jūtamas tirgus attiecības. Un arī cilvēkus salīdzina ar precēm,” domā Astrīda. Citādi tas ir Ziemeļeiropas valstīs, kur bērni ir nacionāla vērtība.
Tikšanās ar prezidenti ir Ziemassvētku noskaņā, tāpēc Harju ģimene nedomā runāt par problēmām. Tas ir iespējams citā laikā un formā. “Prezidente ir gaišs cilvēks, erudīta un eleganta. Varam izteikt atzinību par to, ko viņa ir darījusi Latvijas labā,” uzskata A.Harju.
Tradīcijas un svētki stiprina ģimeni
Visi Apē pazīst Astrīdas un Andra Harju ģimeni. Astrīda šogad beidza sociālā darba un sociālās pedagoģijas “Attīstība” augstskolu. Viņa ir sekretāre Apes pilsētas bāriņtiesā, māca angļu valodu vidusskolā. Atrasta telpa sociāli psiholoģiskam darbam ar bērniem un ģimenēm. Andris Harju vada zemnieku saimniecību “Jaunlāči”, organizē pilsētas Meža kapu kapličs celtniecību un veicina tūrisma attīstību, veidojot atpūtās bāzi. Abi vecāki un meitas ir aktīvi pašdarbnieki, organizē un vada pasākumus.
“Ir bijis laiks, kad ravējām garas cukurbiešu vagas, ir bijis cidoniju, kāpostu un graudu laiks. Joprojām kopējas ir malkas sagatavošanas un pagalma sakopšanas talkas. Tomēr vislabāk atmiņā paliek ģimenes svētki, it sevišķi dzimšanas dienas un saulgriežu dienas,” atzīst Astrīda.
Ziemassvētki atnāk gaidīti
Harju ģimenes locekļi svētkiem gatavojas. “Mums patīk ģimenes svētki. Tāpēc dzimšanas dienas un saulgriežu svētki vienmēr ir neaizmirstami. Kad bērni bija mazi, svētkus organizējām mēs ar vīru, un Ziemsassvētku vecītis bija Andris. Tagad šo lomu uzņemas vecākās meitas Ilze vai Agnese, bet par svētku scenāriju domā jaunākās – Klinta un Malvīne,” stāsta Astrīda. Par svētku mielastu rūpējas kopīgi. Meitas stingri raugās, lai būtu deviņi ēdieni, kā paredzēts latviešu tradīcijās. Tiesa, cūkas šņukura nebūs galdā, jo Harju ģimene rukšus neaudzē un arī nepērk.”Galds nav bagātīgs, bet ir atbilstoši noformēts,” secina Andris.
Dāvanas visi Harju gatavo paši. Pagājušajos Ziemassvētkos bērni vecākiem zem egles nolika aploksnes, kur bija aicinājums doties ceļojumā uz mājas trešo stāvu. “Istabā pie griestiem bija iekārts Adventes vainags, dega sveces, un mums vajadzēja sēsties pie servēta kafijas galda, lai baudītu romantisku vakaru un ieklausītos bērnu vēlējumos,” stāsta Astrīda. Visas meitas mācās mūzikas skolā, tāpēc sagatavot svētku uzvedumus ir viegli. Tajos ir ne tikai dziesmas un mūzika, bet arī oriģinālas dejas.
Vecāki nezina, kādi būs šie Ziemassvētki. Tas ir noslēpums, kas tiek rūpīgi glabāts. Bet svarīgākais ir zināms. Būs katram kāds jauks pārsteigums, kas gaidīto svētku prieku vērtīs siltu un gaišu. “Pie galda būsim septiņi cilvēki, jo mūsu ģimenē ir arī tante. Tāpat par ģimenes locekli uzskatām labradoru: ne velti mēdz teikt – kādi saimnieki, tāds suns. Turklāt izstādēs atzīts, ka tas ir otrs skaistākais labradors Latvijā,” ir gandarīts Andris.
Nekas nerodas pats no sevis
A.Harju ir pārliecināts, ka “bērnība ir jāizdzīvo”. Nedrīkst liegt rotaļu un spēļu prieku. Bet kādreiz noder arī asāks vārds, jo “vecākiem ir jābūt savai nostājai”. Bērniem ir jāliek saprast, ka katram vecumam ir ne tikai savas vajadzības, bet arī prasības un atbildība. Žagarus Harju meitenes nav pat redzējušas, jo vecāki tādu audzināšanas metodi neatzīst. “Kad bērni bija mazi, dzīvoju mājās. Tas bija svētīgs laiks viņiem un man,” atzīst Astrīda.
Abi vecāki un jaunākā meita Klinta dzimuši Dvīņu zīmē. Tas ir laiks, kad zied pienenes. Vienā dzimšanas dienā ar pieneņu vītnēm izrotā mašīnu, ar kuru tad brauc jubilāri. Otrā aicina tēti iznākt balkona, no kura zālājā redzams ar pieneņu ziediem veidots apsveikums. Vēl citā visi dodas ceļojumā pa Latviju, lai redzētu to ziedošu un sevišķi skaistu.
Harju ģimenes svētki Lieldienās un Jāņos ir kļuvuši par Rūpniecības ielas iedzīvotāju svētkiem. Netālu pļaviņā uzceltas pamatīgas šūpoles, kur šūpoties var visi kaimiņi, “lai vasarā odi nekož”. “Jāņos bērni no meijām veido vārtus. Ja vēlas izbraukt tiem cauri, ir jāizpērk ķīla. Apenieši jau zina, ka uz Rūpniecības ielu svētkos bez ķīlas labāk nebraukt,” joko Andris. Vasaras brīvdienās Harju meitenes piedalās ārzemju latviešu bērnu nometnēs. “Tur ir arī bērni ar īpašām vajadzībām. Viņas mācās saprast un palīdzēt,” akcentē Astrīda. Harju ģimenes mājā meitenes organizē piecu dienu nometni kaimiņu bērniem ar ēdināšanu un naktsmītnēm. Vecāki neiebilst, un nometnes noslēgumā viņi vsi ir kopā ar bērniem.
Katrs bērns ir brīnums
Latviešu folklorā lasām, ka katrs bērns ir mazs brīnums. “Piecdesmit gadus mums mācīja, ka bērnu audzina visi, izņemot vecākus. Silītes un bērnudārza audzinātāji, skolotāji un sabiedrība bija atbildīgi par audzināšanu. Tagad bērni ir vecākiem, kas auguši ar šo atziņu,” secina Astrīda Harju. Viņa ir sociālā pedagoģe. Ir jānomainās paaudzēm, lai bērnu atzītu par brīnumu, kas atkal parādās Māras Zālītes darbā “Indriķa hronikā”.
Andris Harju domā, ka valstī vajadzētu mainīt nodoķlu politiku. “No tiem, kam ienākumi ir lielāki par 300 latiem mēnesī, vajadzētu iekasēt lielākus nodokļus nekā no tiem, kam tādu nav. Tā ir daudzās pasaules valstīs. Bet mums iznāk otrādi,” domā Andris. Viņš ir zemnieks, kas spiests neefektīvi izmantot 68 hektārus aramzemes, jo valsts lauksaimniecības politika ir orientēta uz to, lai vietējo lauksaimniecības produkciju neražotu. Viņš cer, ka tā mainīsies. Tagad A.Harju nodarbojas ar kokapstrādi, jo tā ir nozare, kas dod ienākumus.
Harju ģimene var ne tikai “savilkt galus”, bet arī nodrošināt meitām iespēju mācīties vispārizglītojošā un mūzikas skolā. Audžumeita Ilze Mīļā ir Rēzeknes augstskolas Ekonomikas fakultātes tūrisma menedžmenta 3.kursa audzēkne. Viņa kursa darbu aizstāvēja dienu ātrāk, lai varētu doties uz pieņemšanu pie prezidentes. Agnese mācās Alfreda Kalniņa Cēsu mūzikas koledžas 4.kursā. Viņa tūliņ pēc koncerta Drabešu baznīcā sēdās mašīnā, lai būtu kopā ar ģimeni tik nozīmīgā brīdī. Malvīne un Klinta ir Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas un Alūksnes mūzikas skolas audzēknes. Kopā ar ģimeni svētkos piedalīties bija iespēja Rasmai Harju, Andra mātei. Apes pilsētas pašvaldība ar mikroautobusu visus aizveda uz prezidentes pili.
