Sociālās aprūpes centrā „Siltais” ir ievietots arī mans dzīvesdraugs pēc insulta. Es, kad jau ir vairāk spēka, aizstaigāju viņu apraudzīt, lai gan viņš dzīvo jau citā pasaulē. Esmu pārliecinājusies, cik tur ir jauki, cik atsaucīgs un iejūtīgs darbinieku kolektīvs, ko vada Inese Lesiņa. Pati kādu sava mūža daļu esmu strādājusi šajā ēkā, kur tagad tiek aprūpēti vecie cilvēki. Joprojām atceros bērnu čalas skolas gaiteņos, skolotāju ašos soļus un zvana skaņas, kas aicināja uz stundu. To atmiņās vēlreiz izdzīvoju, kad tagad veru šī nama durvis, kur viss ir mainījies. Man sāp šīs mazās lauku skolas liktenis, bet to aizstāj prieks, ka aprūpes centra vadītāja ir spējusi radīt idilli cilvēkiem, kuriem šis sociālās aprūpes centrs ir nepieciešams. Es to salīdzinu ar veco ļaužu pili, kurā, aprunājoties ar man pazīstamajiem cilvēkiem, esmu dzirdējusi tikai apmierinātības pilnus vārdus. Cilvēki ir pat satraukti, ka nākotnē kaut kas varētu mainīties, ka aprūpes centru varētu vadīt kāds cits cilvēks un tamlīdzīgi. Vecie cilvēki aprūpes centrā dzīvo ne jau sava prieka pēc. Dzīve ir piespiedusi tā rīkoties, bet izremontētās telpas ir gaišas, siltas un ērtas. Manu dzīvesdraugu apciemot kopā ar mani bija atbraucis arī mans brālis no Balviem, kurš tā arī teica: „Te ir tik gaiši, ka, šķiet, telpās spīd saule, lai gan laukā aiz loga tās nav.” Nebeidz pārsteigt arī tīrās telpas un gaiteņi, kuros pat puteklīti nevar atrast. Arī tad, kad es tur ienāku, saņemu laipnu norādi izmantot liftu, lai nebūtu ar grūtībām jānokļūst ēkas otrajā stāvā. Viss tiek izskaidrots un parādīts. Pagaidām vēl dzīvoju viena savā mājā kopā ar sunīti, bet, kas zina, varbūt pienāks brīdis, kad to nespēšu un nāksies arī pašai pārcelties uz aprūpes centru. Tur ir tik jauki!
