Bieži dzirdi, ka trakajā dzīves skrējienā cilvēki vairāk gaida brīvdienas nekā vērienīgu Jāņu svinēšanu. Gribas tikai iebrist pļavā un salasīt puķes, saka mana draudzene. Laikam vecums – mēs pajokojam. Taču kaut kur taisnība: nobriestot vairāk saproti, cik ļoti vajadzīgs mūsu zemītes dabas spēks, lai uzvarētu cīņā ar sīksto ikdienu. Un kad tad, ja ne vasaras saulgriežos to tā pa īstam sajutīsi un izbaudīsi! Mans vienkāršais latviešu meditēšanas rituāls tieši tāds arī ir: iebrist pļavā un salasīt lielu klēpi pļavas ziedu. Un, kad tie ielikti māla vāzē mājās uz galda, arī domas sakārtojušās uz kādu brīdi. Un, ja vēl tev pašam ir sava īsta pļava ar jāņuzālēm, tad patiesi tu vari būt laimīgs cilvēks, jo, svešā pļavā iebrienot, “meditāciju” var kāds izjaukt:). Jautājam cilvēkiem, kura saulgriežu svinēšana viņiem ir palikusi īpašā atmiņā. Ko es atbildētu uz šo jautājumu? Man prātā palikušas galvenokārt sajūtas. Pirmkārt, tie ir mani Jāņi no bērnības. Tiem bija tāds noslēpumu plīvurs. Varbūt tāpēc, ka atklāti nevarēja svinēt, bet visi svinēja un jāņuguns kvēloja vienmēr. Tieši lielie ugunskuri, jāņuguns staba galā naktī tumsā mums, bērniem, šķita kaut kas netverams un maģisks. Tāpat Jāņi man arī nesaraujami saistīti ar “Skroderdienām Silmačos”, un sākums ir lugas skaņuplate, kuru es kā bērns liku tik daudzas reizes, kamēr varoņi jau sāka “raustīt valodu” pēc katra otrā vārda. Bet kopš tiem laikiem man lugas teksti ir galvā mūžīgi un arī mīlestība uz teātri! Lai lustīgi!
