Maija sākumā Sorosa fonds sagatavoja un izsūtīja iedzīvotājiem apspriešanai bukletu par iedzīvotāju tiesībām piedalīties savas pilsētas vai pagasta attīstības plānošanā.
Maija sākumā Sorosa fonds sagatavoja un izsūtīja iedzīvotājiem apspriešanai bukletu par iedzīvotāju tiesībām piedalīties savas pilsētas vai pagasta attīstības plānošanā, akcentējot pašvaldību pienākumu iesaistīt tās teritorijā mītošo sabiedrību lēmumu pieņemšanā, jo nereti iedzīvotāji nav apmierināti ar vienu vai otru pašvaldības lēmumu.
Šobrīd apmēram viena trešdaļa no kopējā Latvijas pašvaldību skaita ir izstrādājušas savas teritorijas plānojumu, bet aizvien izteiktāk raisās sarunas par vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālo reformu. Iedzīvotāju vidū risinās sarunas, kam šī reforma ir vajadzīga, kam ne.
Masu informācijas līdzekļi ziņo, ka Latviju reformas rezultātā iecerēts sadalīt 102 pašvaldībās. Skaitliski mazāko pagastu iedzīvotāji izsakās, ka tā būšot pašreizējo pašvaldību piespiedu apvienošana.
Padarīs par nomaļniekiem
“Visvairāk reforma ietekmēs mūs, kas dzīvojam tālu no pagasta centra, jo vajadzēs samierināties ar gandrīz neaizsniedzamu pašvaldību. Jau šodien esam pārliecinājušies, kā ir, ja līdz pagasta centram jāmēro gandrīz desmit kilometru. Jūtamies kā nomales ļaudis,” saka kāds vīrs, kas mūžu pavadījis Virānes pusē. Viņš nav vienīgais, kas domā, ka reformas sekas laukiem būs postošas, jo kādreizējo pašvaldību centri paliks bez dzīvības, kā tas savulaik noticis ar agrāko kolhozu ražošanas iecirkņu centriem. Iedzīvotājus satrauc bibliotēku, kultūras un saimnieciska rakstura iestāžu izmantošanas iespējas. Uzskata, ka veltīgi runāt par izglītotu cilvēku atgriešanos laukos, jo skolu un tirdzniecības uzņēmumu būs par maz, lai visiem rastos nodarbe.
Zudīs individuāla pieeja
Izveidojoties lielajām pašvaldībām, zudīs individuāla pieeja vietējo iedzīvotāju problēmām. Tālums līdz centram mazinās pašvaldību interesi par nomales problēmām. “Kas tad cits mums te būs. Guberņas un nekas vairāk,” prāto virānietis, kam daudzinātā Eiropas Savienība šķiet kā salds māneklis muļķiem. Līdz šim pagasta vadītājam lielas problēmas neradīja apciemot ļaudis ne tikai, lai sveiktu jubilejā, bet tāpat vien, lai parunātos. Kā būs turpmāk? Kam izdevīga šī reforma? Vai patiesi pagastu attīstībai? Tā jautā ne viens vien laukos dzīvojošais.
Izvirza noteiktu standartu
Pareizs ir teiciens, ka “jauna slota vienmēr tīri slauka”. Reformas nepieciešamību pamatojot ar iestāšanos Eiropas Savienībā, šķiet, ir piemirsies, ka Eiropas Savienība diktēs sev izdevīgas prasības. Konkrētajā gadījumā – izveidot noteikta standarta pašvaldības. Trūcīgākajām un teritoriāli mazākajām pašvaldībām jāgatavo dokumenti īpaši atbalstāmā reģiona statusa iegūšanai. Arī Eiropas Savienība ir gatava atvērt biezo naudas maku, lai piedāvātu līdzekļus atpalikušajiem reģioniem, tikai atkal izvirzot sev izdevīgus kritērijus. Teritorijas platībai jābūt apmēram 15,7 tūkstoši kvadrātkilometru, bet iedzīvotāju skaitam – 1810 tūkstošiem. Bez tam nauda izlietojama Eiropas komisijas ieteiktiem mērķiem. Visi priecājamies. Būs nauda. Saimniekosim. Tomēr prieks var izrādīties pāragrs.
Sper pirmos soļus
102 pašvaldību izveidošana Latvijā ir tikai pirmais Eiropas Savienības solis, jo ir sākts darbs pie piecu plānošanas reģionu izveides. Katrā novadā pa vienam. Tiem izveidojoties, būtu iespējams piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus attīstībai. Līdz 2005.gadam plānošanas reģioniem jāpārtop par vēlētām pašvaldībām. Ikvienam skaidrs, ka tad varēsim runāt tikai par piecām ļoti lielām pašvaldībām, bet Latviju salīdzināt ar piecu reģionu apvienību. Mazākais iedzīvotāju skaits tādā reģionā būtu pieci tūkstoši, kas savukārt mudina domāt, ka pašvaldību vēlēšanās kandidātu izvirzīšanas sviras būtu lielo un ietekmīgo partiju rokās. Kas tādā gadījumā kontrolētu Latvijā notiekošo? Vai mums – iedzīvotājiem – būtu tiesības kaut ko teikt? Mani mazliet māc šaubas, bet varbūt tas ir tāpēc, ka kaut ko neesmu sapratusi?
