Gulbeniete Ruta Dzelza ir otrās grupas redzes invalīde (raksturīga tuvredzība). Viņa uzskata, ka daudzi cilvēki, arī redzes invalīdi, sabiedrībā jūtas atstumti, jo nevar pilnvērtīgi darboties.
Gulbeniete Ruta Dzelza ir otrās grupas redzes invalīde (raksturīga tuvredzība). Viņa uzskata, ka daudzi cilvēki, arī redzes invalīdi, sabiedrībā jūtas atstumti, jo nevar pilnvērtīgi darboties. Taču, morāli atbalstot cits citu, iespējams pārvarēt depresiju. Tam domāta arī organizācija, kas mudina saņemties un uzveikt dzīves grūtības.
“Es pati esmu redzes invalīde no bērnības, kad, 1.klasē mācoties, pārslimoju šarlaku. Iespējams, pasliktinoties redzei, man spēcīgākas kļuvušas citas maņas. Medmāsa būdama, strādāju Mērsragā, Vecumniekos, Baldonē. Ar pirkstiem varēju sataustīt vēnas un veikt injekciju, pat neskatoties. Tad atgriezos pie mammas Gulbenē. 1995.gadā mācījos masieru kursos. Skolotāji teica, ka man rokās ir spēcīgas strāvas, tāpēc spēju labvēlīgi ietekmēt cilvēku, pat viegliņām pieskaroties vai nepieskaroties nemaz. Man teica, ka varu palīdzēt pozitīvās enerģijas cilvēkiem,” stāsta Ruta.
Viņa pauž, ka spējas tagad galvenokārt izmanto, palīdzot tuviniekiem, radiem, draugiem un paziņām. Par palīdzību konkrētu samaksu neprasot, bet esot patīkami, ja par darbu pasaka paldies savu iespēju un izpratnes robežās. Ruta vairākkārt ārstējusi savus mazbērnus, kad tie bijuši smagi slimi. Vecmāmiņai nācies glābt savus tuviniekus pat brīžos, kad izšķīrās dzīvības un nāves jautājums. “Es apjukumā darīju, ko varēju, apvienojot medmāsas prasmes ar vecmāmiņas sirds mīlestību un ticību Dievam. Esmu katoliete,” saka Ruta. Viņa ir lepna, ka diviem cilvēkiem izdevies palīdzēt atbrīvoties no alkoholisma.
“Savādi, bet dzīves laikā, kad strādāju, man neienāca prātā, ka spēju dziedināt cilvēkus. Tiesa, man teica, ka rētas, ko šuvu pacientiem, sadzija tā, ka kļuva neredzamas. Varbūt man spējas ir no tēva. Arī viņam rokās bija īpašas strāvas, tēvs varēja iet par rīkstnieku,” saka Ruta.
Mediķa darbā, redzes invalīdu lokā viņa redzējusi daudz ciešanu, slimību, sāpju. “Esmu domājusi, kāpēc tā ir. Mēs neesam iekšēji brīvi. No tā arī visas problēmas. Laikam vairāk ir jādomā par Dievu. Lūdzot, mēs kļūstam iekšēji tīrāki. Baznīca ir svēta vieta. Tur var aiziet izraudāties, kad ir smaga sirds. Uz baznīcu ejot vai nākot mājās, sevī jāsaglabā gaišums. Neko nelīdzēs lūgšana, ja, ejot ārā no dievnama, otru cilvēku pagrūž malā. Par to ir jādomā katru dienu, par savu dvēseli,” domā Ruta. Tomēr viņa arī uzsver, ka visas nelaimes, slimības cilvēkiem ir no tā, ka tie nejūtas iekšēji brīvi. Kā samērot iekšējo brīvību un tikumību – tas ir mužīgais jautājums. No tā, kā to risinām, atkarīga cilvēka miesiskā un garīgā veselība. Ruta visiem Jaunajā gadā novēl sirds gudrību un cilvēkmīlestību.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Ruta Dzelza.
Vecums: 59 gadi, pēc horoskopa Zivis.
Dzimšanas vieta un dzīvesvieta: Gulbene.
Izglītība: medicīnas māsa.
Nodarbošanās: mājsaimniece.
Dzīves jēga: meita Renāte un trīs mazbērni – Mareks (15) un dvīņi Intars un Jānis (abiem seši gadi).
Hobijs: masāža, dziedniecība.
Mīļākais gadalaiks: ziema ar brangām kupenām.
