Pagājušās nedēļas nogalē masu medijus pāršalca šokējoša ziņa par notikumu Jūrmalā, kur 7.novembra vakarā Ķemeru bērnunama “Sprīdīši” audzēkņi diskotēkā kārtējo reizi lietojuši alkoholiskos dzērienus.
Pagājušās nedēļas nogalē masu medijus pāršalca šokējoša ziņa par notikumu Jūrmalā, kur 7.novembra vakarā Ķemeru bērnunama “Sprīdīši” audzēkņi diskotēkā kārtējo reizi lietojuši alkoholiskos dzērienus. Rezultātā deviņus gadus vecs zēns smagā alkoholisko dzērienu reibumā ar reanimācijas mašīnu nogādāts slimnīcā.
Īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās Ainars Baštiks ir sašutis, ka šo bērnu iestāžu vadītāji tā vietā, lai par nelaimi kliegtu pilnā balsī, cenšas to slēpt. Ministram jau sen ir pārliecība par to, ka jāslēdz visi Latvijas bērnunami, kas esot “padomju sistēmas mantojums un nav normāls”. “Protams, mēs nevaram voluntāri nospraust datumu, kad visā Latvijā tiek slēgti bērnunami, taču mēs varam nospraust kursu, kā iesim uz sistēmu, kas būs balstīta uz ģimenisku aprūpi,” sacīja ministrs. Amatpersona minēja, ka pašvaldībām būtu jāveido audžuģimeņu tīkls.
Teorētiski tas būtu apsveicami, bet, kā tas var notikt praktiski? Kur cienījamais ministrs ņems tik daudz ģimeņu, lai izmitinātu šos dzīves pabērnus? Ne velti šodien Latvijā ir aktuāla demogrāfiskā problēma. Vidēji iztikusi ģimene bez garas domāšanas atsakās pat no otrā bērna laišanas pasaulē. Viņiem pat sapņos nerādās ne trešais, ne ceturtais bērns, kur nu vēl kupls daudzu bērnu pulciņš. Viņi baidās, ka šajos ekonomiskajos apstākļos tos nevarēs izaudzināt.
Ja vecāki ir bezdarbnieki, tad ar bērnu pabalstu, kas ir seši lati, diezin vai var iztikt. Nav noslēpums, ka daudzkārt šādās ģimenēs bērnu to vienkārši nodzer. Un nav jābrīnās, ka šeit valda bezcerīgums, vienaldzība un pat cietsirdība. Mājās, kur ir auksts, nav maizes un trūkst mīlestības, nevienam netīk uzkavēties. Un tā jau ir traģēdija. Bērns uz ielas, pamests likteņa varā, vienmēr atrod bēdubrāļus. Uz ielas jau arī kaut kā ir jādzīvo. Divi trīs prāti kopā ir vairāk nekā viens. Ēdienu dabū, zogot, bet pārākumu pār citiem, laižot darbā dūres un aukstos ieročus. Valstī palielinās mazgadīgo noziedzība. Policijas prakse pierāda, ka jaunākie noziedznieki mēdzot būt pat astoņus līdz deviņus gadus veci. Protams, ne bez pieaugušo līdzdalības. Šodien ir ne tikai termins “nepilngadīgs”, bet arī “mazgadīgs noziedznieks”, kur iekļauj bērnus no 11 līdz 14 gadu vecumam. Viņi pēc likuma nav pakļauti kriminālatbildībai, tāpēc visbiežāk nonāk piespiedu audzināšanas iestādēs, ja ir brīvas vietas.
Ministrs apgalvo, ka pašvaldības nevēlas atteikties no bērnunamiem, jo par katru tajā esošu bērnu saņemot naudu. Varbūt šo līdzekļu ir pārāk maz, lai šīs iestādes funkcionētu efektīvāk un atbildīgāk un tajās būtu ģimeniskāki apstākļi? Ja bērns nevar dzīvot ģimenē, tad bērnunams tomēr ir vieta, kur vismaz ir jumts virs galvas, silts ēdiens un viņš ir pieskatīts. Bet tas taču ir labāk, nekā būt uz ielas.
