Latvijas valstsvīri esot nobažījušies par lielo skaitu jauniešu, kas nav pabeiguši pamatskolu un ieguvuši valstī noteikto obligāto pamatizglītību.
Latvijas valstsvīri esot nobažījušies par lielo skaitu jauniešu, kas nav pabeiguši pamatskolu un ieguvuši valstī noteikto obligāto pamatizglītību. Šis aspekts ir atzīts par vienu no Latvijas jaunatnes politikas problēmām, politiķiem gatavojoties doties uz Eiropas Savienības dalībvalstu sanāksmi. Tajā būs diskusija par to, lai veicinātu arī jauniešu, kuriem nav pat pamatizglītības, iekļaušanos darba tirgū.
Laikam jau, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, Latvijas politiķi beidzot sāk saskatīt arī valsts problēmas. Vai arī – saskata tās tādēļ, ka liek Eiropas Savienība? Bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks uzskata, ka Latvijā daļa jauniešu nepabeidz pamatskolu, jo to ir veicinājusi pāreja no plānveida uz tirgus ekonomiku, kad daudzi vecāki nav spējuši veltīt saviem bērniem nepieciešamo uzmanību. Citi uzskata, ka sliktu ietekmi uz bērnu sekmēm skolā atstāj plašsaziņas līdzekļi, it īpaši televīzija.
Var piekrist viedoklim, ka problēmas pamatā ir izglītības sistēmas nepilnības. Nemaz ne tik sen Latvijā jaunietis varēja absolvēt pamatskolu arī ar vairākām nesekmīgām atzīmēm, saņemot liecību un dodoties plašajā pasaulē. Un ne pedagogs, ne skolas vadība tur neko nevarēja izdarīt, jo tāda tolaik bija valsts jaunatnes politika. Protams, nesekmīga jaunieša turpmākās iespējas atšķiras no jaunieša, kas pamatskolu absolvējis sekmīgi. No daudziem pedagogiem ir dzirdēts arī viedoklis par mācību programmu nepilnībām, par to, ka programmas un mācību grāmatu saturs bieži mainās.
Daži pārmet pedagogu neprofesionalitāti un stagnāciju, nestrādāšanu ar mūsdienīgām darba metodēm. Tam gan negribētos piekrist, jo nereti šādas metodes ir iedarbīgākās. Turklāt jāatzīst, ka arī bērni tagad ir citādāki un uzskata, ka skolotājs nav jārespektē, ka uzdotie mājas darbi vispār nav jāpilda. Bet vai šī atbildība bērnā nav jāieaudzina vecākiem un jāseko, lai bērns pildītu uzdoto? Tiesa, daudzi vecāki mūsdienās ir spiesti strādāt vairākos darbos, lai nodrošinātu saviem bērniem iespēju izglītoties, tāpēc loģiski, atliek mazāk laika, ko pavadīt kopā ar bērnu. Bet tas nedrīkst būt attaisnojums, lai savu bērnu neaudzinātu.
Pagājušajā nedēļā televīzijā dzirdēju sižetu, kurā stāstīja, ka jaunieši piekāvuši kādu atšķirīgas ādas krāsas jaunieti. Analizējot šo gadījumu, speciālists uzsvēra, ka skolā bērnam esot jāiemāca ar cieņu izturēties pret ikvienu. Un šis nav vienīgais gadījums, kad tiek uzsvērts tas, ka tieši skolai daudz kas ir jāiemāca. Tiesa, tā arī ir, bet rodas jautājums – kur tad šajā visā paliek vecāki ar savu atbildību paša radītajai būtnei iemācīt dzīves pamatvērtības..?
