Apmulsušas vārnas tagad lidinās virs aizslēgtajiem atkritumu konteineriem manā pilsētā. Plāta spārnus un knābjus no bada un sašutuma, jo nesaprot, kāpēc šī labdarības virtuve vairs nav pieejama. Ne mazāk samulsuši ir bomzīši. Netiek pavandīties konteineru saturā!
Kaut kā nosāp man sirds, to visu redzot. Ar vieglu sirdi esam atteikušies gadiem ilgi piekoptās labestības shēmas. Vai esam vietā radījuši kaut ko citu, līdzvērtīgu? Es teikšu, ka brīva pieeja atkritumu konteineriem līdz šim bija sava veida ātrā palīdzība. Daudz ātrāka par novada sociālo dienestu, kristiešu draudzēm vai dzīvnieku glābējiem. Cik vārnu ir pabarojuši mūsu atkritumu konteineri! Arī lapsas ir manītas pie tiem slapstāmies. Un kaķu bari, klaiņojošie suņi! Atceros, reiz manā acu priekšā krancis izlēca no konteinera brīdī, kad tur grasījos iemest sava atkritumu spaiņa saturu. Maziņš dzīvnieks tas bija, bet tik veikls un atsperīgs! Nevarēju vien beigt priecāties par viņa sportisko formu. Tātad ir labi paēdis, es nodomāju.
Ne reizi vien no sava dzīvokļa loga esmu novērojis, kā bomži no atkritumu konteineriem izvelk ne tikai ēdamo un dzeramo, bet arī visādas štātes un sadzīvē noderīgas lietas. Stāsta, ka dažs tur pat zeltu esot atradis. Pilnīgi reāli! Mana sieva arī reiz izmeta savu laulību riņķi kopā ar putekļu sūcēju saturu. Pēc tam attapās. Bija gatava atmest kaunu, skriet un rakties pa konteineru pagalmā, bet tā saturs jau bija aizvests. Tā, lūk!
Zinu, ka ne visiem patīk bomži, vārnas, suņi un viņu interese par atkritumu konteineriem. Tas taču esot tik antisanitāri! Es nepiekrītu. Dzīve vispār ir netīra padarīšana. Es, piemēram, līdz šim laipni sveicināju katru, kuru pieķēru rokamies atkritumos, jo zināju, ka no manis viņi neko nelūgs. Tā esmu iepazinies ar daudziem interesantiem cilvēkiem un dzīvnieku eksemplāriem. Bet nu situācija ir mainījusies. Vakar pie konteineriem mani uzrunāja sens paziņa – bomzis -, lūdza, lai ļauju izpētīt mana atkritumu spaiņa saturu, pirms to ieberu slēdzamā konteinerā. Neērti jutos. Biju fiziski un psiholoģiski apgrūtināts. Ar šausmām iedomājos, ka varbūt “draugs” zina, kur dzīvoju, un sadomās turpmāk nākt ciemos pārmeklēt manu miskasti… Zobus sakodis, izturēju šo neērto situāciju un jau sāku domāt, ka varbūt jāizvīlē vēl viena konteinera atslēga. Priekš “drauga”. Tā man būs vieglāk, vienkāršāk. Promejot dzirdēju, kā man aiz muguras smagi nokrīt šķiroto atkritumu konteiners, kas pilns ar stikla pudelēm. Neatskatījos. Zināju, kurš tādā veidā paudis protestu pret jauno kārtību.
Šorīt pamanīju, ka iedzīvotāji ir sākuši mest savus atkritumu maisus zemē. Nemaz nepūlas slēgt vaļā konteinerus. Un tas nav slinkuma dēļ. Tas ir atbalsts kliedzienam pēc cilvēcības. Nedomājiet, ka es atbalstu antisanitāru uzvedību! Tomēr nosodīt to man arī ir grūti.
