Bija saulainas, sniegotas ziemas diena. Pēc daudzām pelēkām dienām atkal pēkšņi bija sasnidzis daudz sniega. Ar prieku bridu pa šauru Gulbenes taciņu pilsētas centrā. Garāmskrejošu pusaudžu bariņš pikojās. Piepeši viens gluži nepazīstams puika pasveicināja mani. Atņēmu sveicienu, pasmaidīju. Viņš arī un tad pastiepa pretī sniega piku, teikdams: “Gribiet, mēs jums to uzdāvināsim?” Pirmajā mirklī manī virsroku ņēma gados krātais nogurums un ikdienas nīgrums, atbildēju, ka te visapkārt tāda labuma ir gana daudz. Tad attapos, ka puika taču dalās priekā. Pieņēmu dāvanu, sacīju paldies, un… tā pika uzbūra asociāciju – atsauca atmiņā jaunību, saviļņojuma sajūtu, kad liekas, sirds izlēks pa muti ārā. Reiz taču pati kādam puisim uzdāvināju sniega piku un tā bija mana mīlestības vēstule bez vārdiem. “Kamēr tu biji projām, kamēr tu biji miegā, ierakstīju es tavu vārdu sniegā,” dzied Aivars Pidiks no grupas “Velves”, no manas bērnības zemes – Lizuma. Re, es arī esmu reiz bijusi tikpat dulla muša kā Tatjana, kas rakstīja vēstuli Oņeginam (varoņi no krievu dzejnieka Aleksandra Puškina romāna dzejā). Neprāts! Gadiem ejot, tādas dullības, šķiet, kļūst neiespējamas. Var jau būt, ka visu var norakstīt uz jaunības hormonu vētrām, jo pat nav vairs svarīgi, kam tieši toreiz rakstīta mīlestības vēstule. Taču ir žēl, ka vairs neprotu tā iemīlēties. Tagad ir citas prioritātes, pragmatisms. Tomēr, ja tā dziļi ieskatos sirdī, nekas jau nav mainījies. Es taču ierakstīju kādu vārdu sniegā.
