Pa balti piesnigušu lauku ceļu rikšo balts bērītis. To sakot, prātā nāk balta automašīna.
Pa balti piesnigušu lauku ceļu rikšo balts bērītis. To sakot, prātā nāk balta automašīna. Jo ko tad iesākt ar zirgu! Bet autiņā – komfortā, siltumā – vari nokļūt, cik tālu vien gribi. Bet jāšus zirga mugurā ziemas salā var tikai tā maķenīt izbaudīt dabas skaistumu. Un pats jūties sasalis ragā. Kam to vajag? Nupat dzirdēts gadījums, ka kāds saimnieks putenī turējis zirgus ārā piesietus. Arī viņš laikam nezina, ko iesākt ar tiem – baltiem, apsnigušiem. Deformējušies Latvijas lauki un cilvēks tajos. Apziņa kļuvusi cita.
Un tomēr gribas vēlēt katram jaunajā gadā ieraudzīt 100 baltus zirgus. Ja tas gadoties jaunai meitai, tad viņa togad izies pie vīra. Pārējie var iedomāties kādu citu vēlēšanos. Piemēram, kļūt stāvus bagātam, laimējot loterijā. Bet vēl labāk, ja viskarstāko vēlēšanos cilvēkam izdodas piepildīt pašam. Ar labām domām, darbiem, ticēšanu. Piemēram, nodomā, ka gribi apgūt angļu valodu, vismaz sarunvalodu, un izdari to! Jo kas gan traucē? Lai gan… Kāds no tā labums. Gribas taustāmas vērtības. Vīri iet halturēt uz mežu, gāž kokus un pelna labu naudu. Meičas aizbrauc uz Rīgu, pastāv Čaka ielā un arī tīri labi nopelna. Bet, ja vēl aizbrauktu uz Amsterdamu piepelnīties, tad, uz dzimteni atbraucot, varētu kādu laiku dzīvot pārticībā.
Vai jātic balto zirgu maģijai? Salavecim? Vai jātic labajam, baltajam Gaiziņkalnam, mīlestībai, tam, ka pēc nakts atkal būs diena? Vai jātic savai valstij, tautai? Savai ģimenei? Mums solīja, ka Ziemassvētki būs bez sniega, bet mēs ticējām, ka svētki būs balti. Ja ticēsim, ka mūsdienās iespējams dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu, vai tas piepildīsies? Vai cilvēki kļūs gudrāki, čaklāki, vai novērtēs zināšanu un inteliģences nozīmi un pārākumu pretstatā naudai un varai?
Kaut kur lasīju, ka mēs pat iedomāties nevaram, cik liels spēks ir bijis mūsu ticīgajām vecmāmuļām. Viņas spējušas vai visu nakti lūgt Dievu par brāļiem, vīriem, dēliem, tēviem. Lai dzīvi pārnāk no kara. Lai darbs sokas. Lai pārstāj ļauties dzeršanas postam. Lai mīlestība nezūd. Un lai bērni neatmet centību skolojoties, lai izietu pasaulē. Bet vecmāmuļām ikdienas ceļš nebija plats un tāls. Taču tāpēc jau mūsu senčus nevar nosaukt par tuvredzīgiem. Drīzāk ir bijis otrādi.
Visvairāk gribas ticēt, ka pasaulē jaunajā gadā rims nesaskaņas, iestāsies miers un līdzsvars. Un ka iztiks bez kara. Un svarīgi, lai mēs tepat nekarotu savā starpā. Prastu palikt pie savām domām, par katru cenu tās neuzspiežot citiem. Var taču izrādīties, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Vai arī “tur ārā”. Tā teiktu X paaudze. Lai nesajuktu, neapjuktu, nepazustu jaunajā pasaulē… varbūt vajag tikai vienu baltu zirgu. Vai vismaz ticību tam.
