Jaungulbenes pagasta iedzīvotājs pensionārs Arvīds Purens ir starp tiem cilvēkiem, kura no dabas materiāliem gatavotie svečturi, vāzes, pelnutrauki un citi interesanti un savdabīgi veidojumi bija aplūkojami 13.maijā Madonas rajona Lazdonas pagastā.
Jaungulbenes pagasta iedzīvotājs pensionārs Arvīds Purens ir starp tiem cilvēkiem, kura no dabas materiāliem gatavotie svečturi, vāzes, pelnutrauki un citi interesanti un savdabīgi veidojumi bija aplūkojami 13.maijā Madonas rajona Lazdonas pagastā, kur notika mazākumtautību amatnieku un rokdarbnieku diena.
Pie Arvīda ciemojāmies dažas dienas pirms šā pasākuma, uz brīdi atraujot viņu no darāmā ģimenes mazdārziņā. Kamēr saimnieks dzīvoklī salūko darinājumus, kas nebija paredzēti izvietošanai Lazdonā, viņa dzīvesbiedre Vēsma steidz stāstīt, ka uz dzīvi Jaungulbenes pagasta Gulbīti no Madonas rajona Cesvaines pārcēlušies pirms gada, sekojot mazmeitai, kas Gulbīša vidusskolā strādā par skolotāju.
Iznākumu iepriekš neparedz
“Cesvaines pusē dzīvojām nomalē, bet ar katru gadu abi kļūstam vecāki, tāpēc negribējās vieniem tur palikt. Mums te ir arī neliels dārziņš, ko uzrokam ar lāpstu un izaudzējam savām vajadzībām nepieciešamo,” skaidro Vēsma, bet Arvīds uz galda jau rindo dabā saskatītos un paša rokām rūpīgi apstrādātos mākslas darbus.
“Jau kopš bērnības man piemīt spēja, mežā ogojot vai sēņojot, saskatīt dažādus interesantus koku izaugumus, tāpēc nekad uz mežu neeju tikai ar grozu vien, arī neliels zāģītis ir līdzi, ja nu rodas nepieciešamība nozāģēt kādu zaru. Ne mežā, ne arī dabas veidojumu atnesot mājās, uzreiz nevaru pasacīt, kas no tā iznāks. Vai tas būs svečturis, vāze, augļu trauks vai kas cits, top skaidrs tikai tad, kad sāku pie tā strādāt,” nesteidzīgi, mazliet kautrīgi stāsta meistars, paņemot rokās nelielu svečturi, kas dižojas ar koši zilu sveci.
“Sākotnēji koka izaugums bija liels, bet, sākot to apstrādāt, nekas daudz pāri nepalika, jo lielākā daļa izauguma jau bija paspējusi satrupēt. Lai sāktu kaut ko veidot, no meža mājās pārnestais izejmateriāls tiek nolikts uz skapja, kur žūst apmēram gadu. Tikai tad noņemu mizu, pretējā gadījumā koks saplaisā,” stāsta Arvīds un piebilst, ka viss atkarīgs no cilvēka fantāzijas. Viņš labprāt parādītu un pastāstītu par katru veidojumu, kas tapuši daudzu gadu laikā, bet lielākā daļa uzdāvināti radiniekiem, draugiem un paziņām.
Vienreizīgas un oriģinālas dāvanas
Ja kāds domā, ka Arvīda un Vēsmas mājoklī iekārtota atsevišķa telpa, kur atrodas darbgalds un kastes ar tajās rūpīgi sakārtotiem amata rīkiem, viņš maldās, jo tādas telpas nav. Radošais process attīstās daudzdzīvokļu mājas nelielajā virtuvītē. Arī virpu, ēveļu un urbju te nav, jo Arvīds iztiek ar asu nazi, kaltu un nelielu zāģi.
“Atceros, ka vienreiz ievā ieraudzīju interesantu zaru saaugumu. Abi ar dzīvesbiedri bijām uzlūgti uz zelta kāzām paziņām – Veltai un Ādolfam Smirnoviem. Uz tik nozīmīgām ģimenes svinībām nevar doties bez dāvanas. Vairākkārt aplūkojot zaru saaugumu, saskatīju, ka tas līdzinās trīs burtiem “V”, “A” un “S”. Man uz “A” vajadzēja uzlikt tikai garumzīmi, un svečturis gatavs. Vēlāk Velta stāstīja, ka palaikam abi ar vīru apsēžoties, aizdedzot sveces un raugoties to liesmiņās,” stāsta Arvīds, bet Vēsma papildina, ka pašu rokām darinātās dāvanas vienmēr ir vienreizīgas un oriģinālas. Viņai gan vīrs dāvanas lielākoties pērkot veikalā, tikai vienu lielāku svečturi esot uzdāvinājis.
“Arvīds man galvenokārt dāvina ziedus. Arī 31.decembrī, kad mums ir kāzu jubileja, bet aiz loga – ziema,” smaida Vēsma.
Viss sākās ar koka karotēm
Mēģinot atminēties, kas bijis pats pirmais darinājums, Arvīds brīdi klusē, tad bilst, ka tās bijušas koka karotes. Darbmācības stundā, mācoties pamatskolā, Arvīds izgatavojis lielu koka kausu. To pamanījusi skolas virtuves saimniece un lūgusi izgatavot četrus kausus. Arvīds nenoliedz, ka, pie tik apjomīga pasūtījuma strādājot, juties ārkārtīgi lepns un atbildīgs.
Ar saviem darinājumiem Arvīds piedalījies arī dažādās izstādēs, gūstot apmeklētāju atzinību un kā balvu saņemot Atzinības rakstus, krāsas un pat piemiņas kausu.
“Manuprāt, kaut kādam talantam tomēr jābūt, jo ne katrs cilvēks, nomizojot kokam mizu, saskatīs, ka zem tās slēpjas gan ielejas, gan kalni, veidojas dažādi neatkārtojami raksti. Man patīk šis negaidītības un pārsteiguma brīdis, tāpēc arī nevienu pasūtījuma darbu neesmu gatavojis, jo nekad nevaru apsolīt, ka rezultāts būs tieši tāds, kādu vēlas pasūtītājs. Vienīgi karotes gatavoju pēc pasūtījuma, bet arī tad, ja ir materiāls,” norāda Arvīds. Viņš ievērojis, ka ne katrs brīvā laika brīdis ir piemērots koka darbiem. Tam ir vajadzīgs noskaņojums.
“Reizēm, kad uznāk luste un Vēsma jau devusies pie miera, visu nakti varu strādāt, lai no rīta būtu gatavs jauns pārsteigums viņai un sev. Sieva ir manu darbu pirmā un galvenā kritiķe,” saka Arvīds, bet dzīvesbiedre mēģina izlikties nedaudz pikta, jo pēc vīra aktīvā un ierosmes pilnā naktsdarba, viņa esot galvenā skaidu un putekļu savācēja virtuvē.
Radošu cilvēku satikšanās
Vēsma un Arvīds stāsta, ka arī paši bieži vien aizdedzot sveces, lai priecātos ne tikai par to izstaroto gaišumu, bet arī svečturiem. Izrādās, ka viņi abi ir radošas personības, jo Vēsma bijusi deju skolotāja un daudziem kolektīviem palīdzējusi apgūt jaunas tautiskās dejas, Arvīdam uzticot tā saukto deju slīpēšanu, lai sasniegtu vislabāko rezultātu, jo viņš savulaik, būdams students, divus gadus dejojis Harija Sūnas vadībā. Arvīds darbojies arī dramatiskajā kolektīvā, kur īpaši padevušās dažādas raksturlomas, bet Vēsma dziedājusi korī. Veco ļaužu deju kolektīvā abi dejojuši arī vienā pārī.
“Pamazām jau esam iesaistījušies pagasta sabiedriskajā dzīvē, cītīgi apmeklējam pasākumus pensionāriem. Nekad nedomājām, ka te ir tik aktīvi un jauki cilvēki, jo sākumā baidījāmies, kā varēsim te iedzīvoties,” priecājas saimnieki un nenoliedz, ka visu kopdzīves laiku viens otru spējuši ļoti labi izprast un papildināt.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Arvīds Purens.
Dzimis: 1932.gada 4.martā Madonas rajona Kraukļu pagastā.
Mācījies: Kraukļu pamatskolā, Cesvaines vidusskolā, divus gadus studējis Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē.
Darbs: strādājis par ceļu meistaru, bijis Barkavas kluba vadītājs, 32 gadus – līdz aiziešanai pensijā – nostrādājis par šoferi.
Par galveno dzīvē uzskata: saskaņu ģimenes dzīvē.
