Pirms pusotra gada sešus mēnešus vecais kucēns ar labu cilvēku un “Dzirksteles” starpniecību meklēja sev gādīgu un uzticamu saimnieku. Pagāja vien pāris dienas, kad pēc laikrakstā ievietotā lūguma, par kucēna likteni ieinteresējās Santa Sirmā, kura dzīvo tepat piepilsētā.
Ieraugot sunīša fotogrāfiju avīzē, Santai viņš tā iepaticies, ka sazvanījusies ar sievieti, kura uz laiku bija devusi mājas dzīvniekam, un tad jau devās tam pakaļ uz Līgo pagastu. “Pirmajā mirklī ieraugot suņuku, arī vārds uzreiz tam ienāca prātā – Džīna,” atceras Santa un piebilst, ka agrāk nevarējusi iedomāties, ka viņai būšot suns, jo priekšroka vienmēr tikusi dota kaķiem. Arī tagad kopā ar Džīnu labi sadzīvo Santas kaķene. Meitas jau sen prasījušas sunīti, bet Santa nepiekritusi, jo no rītiem agri jāceļas un jāiet uz darbu. “Domāju, ka vienkārši būs grūti veltīt vajadzīgo uzmanību dzīvniekam,” saka Džīnas saimniece. Bet dzīvē viss noticis pretēji, jo Džīna tagad ir tik ļoti iemīlēta, ka Santa un pārējie ģimenes locekļi vairs nespējot iedomāties ikdienu bez jaukās un labsirdīgās suņu meitenes.
Santa stāsta, ka sākumā viņai esot radies iespaids, ka Džīna esot sista, jo bijusi ļoti bailīga un, atvesta mājās, palīdusi zem gultas un nenākusi ārā tik ilgi, kamēr saimnieki paši viņu no turienes dabūjuši laukā. Tagad Džīna kļuvusi par gudru un skolotu suni, jo ir izgājusi suņu skolu. Tur iemācījusies, ka jāklausa saimnieks, tāpat viņa prot pēc komandas sēdēt, gulēt un dot ķepu.
Džīna ir ļoti sirsnīga un sabiedriska. Šovasar labprāt devās kopā ar Santas meitām uz mežu ogot. Viņai patīk būt blakus cilvēkiem. Uz svešiniekiem gan viņa no sākuma rej, bet pēc laika jau ir liela draudzene. “Arī reizēs, kad dodamies kādā izbraucienā ar mašīnu, Džīnu ņemam līdzi. Tālākā vieta, uz kurieni Džīna devusies, ir Koknese. Braucām kopā ar suni divas dienas, un nebija nekādu problēmu. Viņa rātni mašīnā sēž pie loga un vēro, kurp ved ceļš. Man jau liekas, ka viņa varētu iekāpt jebkurā mašīnā, tāpēc mēs mācām, ja kāds atbrauc ciemos, lai svešā mašīnā nekāpj iekšā, paņems vēl un aizbrauks,” saka Santa.
Viņa atzīst, ja mājās ir dzīvnieki, tad tajā ir pavisam cita dzīvība. “Tā laikam ir tāda slimība, kuru nevar izārstēt. Ja vienreiz paņem tādu dzīvnieku, tad arī vajag viņu visu laiku. Man tuvāk sirdij ir lielie suņi – vilku sugas. Izskatās, ka arī Džīnai māte vai tēvs ir bijis vilku sugas suns. Novembra beigās viņai būs divi gadi. Džīna nav augumā tik liela kā vilku sugas suņi, tāpēc daudzi domā, ka viņa vēl ir kucēns, bet lielāka viņa vairs neaugs,” spriež Santa.
