No ugunsdzēsēja līdz Gulbenes brigādes priekšniekam. Tāda ir Vijāra Griķa profesionālā darbība 21 gada laikā, sākot te strādāt tūlīt pēc dienesta armijā. “Dzirksteles” intervija ar viņu – par darbu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Gulbenes brigādē, par atziņām, kas palīdz šodien vadīt 42 cilvēku kolektīvu ikdienā. Sarunas gaitā kļuva skaidrs, ka šī intervija nebūs emocionāla, tā būs racionāla, jo tādam liek būt profesija, kurā vienmēr jāsaglabā vēss prāts.
– Ugunsdzēsēja profesija pašam izrādījusies liktenīgs aicinājums?
– Tā bija nejaušība, ka kļuvu par ugunsdzēsēju, – negaidīti piedāvāta iespēja, ko nepalaidu garām. Ir jātic sev. Es spriežu racionāli. Ja paļausies uz likteni, tad nav ko glābšanas dienestā strādāt. Cilvēciskais faktors ir vissvarīgākais.
– Šajā profesijā nepietiek ar patikšanu vien, ir jābūt vēl kaut kam?
– Jābūt sava veida talantam. Vajag uz situācijām raudzīties racionāli un paredzēt notikumus uz priekšu. Uguns ir dzīva un viltīga! Ja ugunsdzēsēji nestrādā radoši, tad uguns cilvēkus piemānīs jau pirmajā setā. Gadās, ka ēkās uguns aizlavās pa tukšumiem un uzrodas no pavisam negaidītas puses. Ja to neparedzēsi un attiecīgajā vietā stobru nepadosi, tad faktiski ēka ir zudusi.
– Parastās baumas ir tādas – ugunsdzēsēji uz notikuma vietu atbraukuši, būdami pilnā. Ko par to varat teikt?
Muļķības! Darbs norit ekstrēmos apstākļos, kur ir dažādi riska faktori. Ja kāds savās rokās ir turējis ugunsdzēsēja šļūteni ar stobru zem apmēram četru līdz piecu atmosfēru spiediena, tad zina, kāds tas ir spēks, kurš spējīgs pāris dūšīgu vīru piespiest “uzdejot”. Ja stobru izlaidīs no rokām, tad cilvēks var gūt nopietnas traumas. Ugunsdzēsējs nevarētu būt izteikts flegmatiķis vai holeriķis. Vajadzētu būt kaut kur pa vidu. Sangviniķis ir piemērotāks.
– Ugunsdzēsējs un bailes. Tie ir savienojami jēdzieni?
– Nebaidās tikai muļķi. Piemēram, no augstuma baidās daudzi cilvēki. Esmu ar to saskāries darba praksē. Ir arī tādi glābēji, kam bail no augstuma, taču lēnām un pamazītēm apmācības gaitā kopā ar kolēģiem cilvēks iemācās šīs bailes pārvarēt. Pie augstuma var pierast. Citāda ir specifika ir baiļu pārvarēšanā, nirstot zem ūdens. Tie, kas sirgst ar klaustrofobiju (bailēm no slēgtām telpām), viennozīmīgi nevar strādāt šajā dienestā.
– Droši vien grūti ir pateikt cilvēkam: tu nevari strādāt par ugunsdzēsēju, kaut vēlies to?
– Grūti. Bet nākas. Ja redzi, ka šis cilvēks nav piemērots glābēja darbam – cilvēks pats mocīsies un pārējie kopā ar viņu. Pieņemot darbā cilvēku uz pārbaudes laiku, to var redzēt: kas ir kurš un kas ko var vai nevar. Ja kāds domā, ka ugunsdzēsēji tikai “guļ” un neko nedara, tad drīz vien pārliecinās, ka ir citādāk. Ja nav izsaukumu, notiek praktiskās un teorētiskās nodarbības. Ugunsdzēsējiem ir sevi pastāvīgi jāuztur labā fiziskajā formā.
– Turklāt ugunsdzēsējiem jāprot strādāt saskaņoti.
– Pati svarīgākā ir psiholoģiskā saderība. Ja ugunsdzēsējs, pildot dienesta pienākumus, ieiet piedūmotā vidē, kur zūd redzamība, viņš var apmaldīties un nokļūt uguns ielenkumā. Tāpēc glābēji piedūmotā ēkā parasti iet divatā. Ir jābūt drošības sajūtai: lai vai kas, otrs cilvēks tevi nepametīs nekādos apstākļos. Loģiski, ja jūti, ka uz cilvēku paļauties nevar, tad viņš šai profesijai neder. Tas pats ir, piedaloties meklēšanas darbos zem ūdens, kur ūdenslīdējiem savā starpā ir jāsaprotas tikai ar žestiem un speciālajiem signāliem. Ir jābūt pārliecībai, ka ārkārtas situācijā kolēģis nāks palīgā.
Darba gaitā kolektīvā apvienojas vairāk vai mazāk psiholoģiski saderīgi cilvēki. Agrāk šo izvērtēšanu veica psihologs, ar kuru sadarbojās mūsu dienests Rīgā. Viņam bija testi, kas palīdzēja noskaidrot, kas un kā. Tagad šādas sadarbības nav. Tagad šo izvērtēšanu nākas veikt man pašam. Taču prakse, ikdiena parāda, kāds kurš ir. Jau pārbaudes laikā tas ir redzams.
Vēl būtiski – mūsu dienestā strādājot, cilvēkiem ir jābūt ļoti stiprai veselībai.
– Vēl raksturīga bauma – ugunsdzēsēji atbrauca dzēst bez ūdens. Kā atspēkosiet?
– Ugunsdzēsēju automašīnā ietilpst divas tonnas ūdens. Ja dzēsēji strādā ar diviem stobriem, tad ūdens pietiek aptuveni piecām līdz sešām minūtēm. Tāpēc vada komandieris ugunsgrēka vietā nekavējoties meklē ūdens ņemšanas vietas – vai nu ugunsdzēsības hidrantu, vai ūdenskrātuvi.
Ja uz notikuma vietu izbrauc divas autocisternas un komandieris redz, ka ugunsgrēks ir izplatījies, tad otra autocisterna automātiski meklē ūdens ņemšanas vietu, lai tad, kad pirmajai autocisternai ūdens beidzas, varētu sekmīgi turpināt ugunsgrēka dzēšanu. Ja ūdens ņemšanas vietas ir tuvumā (ieteicamais attālums – 200 metru rādiusā), tad ugunsgrēka dzēšanā problēmu parasti nav. Ja ūdens ir jāpieved, tad, ņemot vērā ugunsgrēka attīstības stadiju, rodas sarežģījumi ar ugunsgrēka savlaicīgu likvidāciju. Jārēķinās, ka pa lauku ceļiem ar padomju laika autocisternām – “ziliem” – mēs vēl ilgi un dikti brauksim. Sevišķi, kad jātiek līdz lauku viensētai. Uz turieni – tikai ar “zilu”. Un šīs automašīnas nebrauc ātrāk par 60 kilometriem stundā.
Jāņem vērā arī tas, ka parasti ugunsgrēks cilvēkos rada paniku. Gadās, ka cietušie vai viņu kaimiņi stresā aizmirst norādīt ugunsdzēsējiem tuvāko ūdenstilpi. Beigās, kad jau viss galā, attopas: “Oi, tepat ir ūdens tuvumā.” Tādi pārpratumi, starp citu, gadās samērā bieži.
Iedzīvotājiem pašu drošībai vajadzētu domāt par to, lai māju tuvumā būtu viens dīķis. Kaut vai viens dīķis uz divām kaimiņu mājām.
– Kādi ir Gulbenes brigādes plusi un mīnusi?
– No padomju laikiem iegājies, ka mūsu rajonā tāpat kā Saldū vēsturiski ir tikai viena glābēju brigāde. Citos rajonos ir vēl posteņi. Kādreiz Gulbenē ugunsdzēsēju postenis bija vēl arī dzelzceļniekiem. Tagad tāda nav. Agrāk, kad mēs izbraucām dzēst ugunsgrēku uz laukiem, pilsētu sargāt palika dzelzceļa ugunsdzēsēji. Tāpēc, ja ir nopietns ugunsgrēks, aicinām palīgā kolēģus no kaimiņu rajoniem. Tiem Gulbenes rajona iedzīvotājiem, kuru dzīvesvieta ir tālāk no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta brigādēm, ir jāņem vērā, ka nepieciešamības gadījumā palīdzība netiks nodrošināta tik savlaicīgi kā iedzīvotājiem rajona centrā.
Gulbenes glābēju brigādē ir daudz prasmīgu darbinieku. Labāks ir kļuvis dienesta aprīkojums. Sadarbībā ar pilsētas domi esam tikuši pie divām lietotām “Mercedes” automašīnām, kuras paši aprīkojām ar visu uguns dzēšanai nepieciešamo. Paldies arī kolektīvam – paši šīs automašīnas remontējām, sakārtojām, tās mums kalpo jau vairākus gadus. Ceram nākamgad saņemt jaunu ugunsdzēsības autocisternu ar aprīkojumu uz “Renault” bāzes. Ir vitāli nepieciešams pie savas depo ēkas uzbūvēt vēl vienu garāžu, un ceram saņemt finansējumu gan no pilsētas domes, gan no rajona padomes, jo ugunsdzēsības tehnika ir nepieciešama pilsētas un lauku iedzīvotājiem. Vieta, kur būvēt garāžu, ir. Viss atkarīgs no finansēm. Puišiem ir zelta rokas. Arī brigādes ēkā remontu veikuši esam paši saviem spēkiem.
– Laiki mainās, vai mainās arī glābēju darba specifika?
– Stihisko nelaimju ir vairāk. Agrāk nenācās tik bieži doties atbrīvot brauktuves no vēja gāztiem kokiem. Vairāk tas raksturīgs rudenī. Biežāk saņemam izsaukumus sakarā ar plūdiem. Tāpat vairāk ir smagu autoavāriju, kad glābējus sauc palīgā atbrīvot transportlīdzekļos iestrēgušos cilvēkus. Deviņdesmito gadu sākumā aprīkojuma glābšanai autoavārijās praktiski nebija, izmantojām tikai tā saucamo universālo lauzni. Tagad ir sagādāti vairāki hidraulisko instrumentu komplekti. Avarējušajās automašīnās iespiestie cilvēki parasti ir stipri cietuši un tie pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk ir jāatbrīvo un jānodod mediķu rokās. Nav divu vienādu autoavāriju vai ugunsgrēku. Vienmēr ir kaut kādas nianses.
– Kādi brīži darbā sagādā visvairāk pārdzīvojumu?
– Visskumjāk ir, kad negadījumos smagi cieš vai iet bojā iet bērni. Gadās, ka cilvēku izglābjam, bet gūto traumu smagums ir tāds, ka viņš tomēr neizdzīvo. Tā mēdz notikt, piemēram, ugunsgrēkos, cilvēkiem saindējoties ar degšanas produktiem, kā arī atbrīvojot cietušos autoavārijās un glābjot slīcējus. It kā esam izglābuši cilvēki, varam sataustīt pulsu, sajust elpu, bet…
