Būšu godīga, sakot, ja tas nesaistītos ar tiešajiem darba pienākumiem, tad sabiedroto armijas un Nacionālo Bruņoto Spēku kaujas tehniku, kas divas stundas bija no ārpuses un iekšpuses apskatāma pie novada domes, skatīties neietu. Nekādā gadījumā nenoliedzu šīs iespējas vajadzību, jo jaunajai paaudzei, kurai nāksies būt modrai par mazo Latviju, tā ir jāredz. Kur tad vēl iespēja pie šīs tehnikas nofotografēties, pabūt tās iekšienē, ar roku pieskarties melnādainam karavīram un tamlīdzīgi. Saprotu arī cienījamā vecuma cilvēku interesi, jo daudziem tā bija iespēja vilkt paralēles starp “toreiz un šodien”. Apzinos arī to, ka mēs esam neliela valsts, esam NATO un mums ir jāsadarbojas ar sabiedrotajiem, ir jārīko jaudīgas militārās mācības, lai zinātu, kā rīkoties ārkārtas situācijā. Tomēr es uz šīm modernajām bruņumašīnām un šaujamieroču tēmekļiem raudzījos ar ne visai patīkamām emocijām, jo būtībā tas viss ir cilvēku radīts, lai iznīcinātu otru cilvēku, lai ciestu nevainīgi bērni un veci ļaudis, lai sagrūtu ēkas un tiktu iznīcinātas pilsētas. Es šo stobru galā redzu nāvi. Ne jau velti mēdz sacīt – ja cilvēkam ir ierocis, tas noteikti kādreiz izšaus. Arī paši senākie vēstures fakti liecina, ka uz zemes cilvēku sabiedrības pavadone vienmēr ir bijusi iekarošanas tieksme ar jebkādiem ieročiem, citam cita iznīcināšanas tieksme, savas varas apliecināšanas tieksme. Tā turpinās joprojām, kaut vai ar psiholoģiskiem paņēmieniem, ja citādāk tas nav iespējams. Puišeļi dižojas ar dažādiem rotaļu ieročiem, ko viņiem nopirkuši vecāki. Katrs izdara izvēli, tomēr es veikalā nekad nepirktu arī rotaļu ieroci, jo ierocis – tā ir iznīcināšana.
