Labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”) ierosinājis nākamajā gadā paaugstināt minimālo algu par 9,1 procentu, jo tas būtu atbalsts zemo algu saņēmējiem. Arī ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (“Vienotība”) atbalsta šo priekšlikumu paaugstināt minimālo algu par 37 eiro – no pašreizējiem 370 eiro uz 407 eiro, jo tam esot fundamentāli argumenti. Savukārt Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) neatbalsta strauju minimālās algas paaugstināšanu un pieļauj, ka tā varētu būt 10 eiro robežās. Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) uzskata, ka minimālās algas strauja paaugstināšana neveicinās darbavietu radīšanu reģionos.
Ligita Trekše, izglītības darbiniece
Nebūtu jau slikti, ja tiktu palielināta minimālā alga. Es esmu tikai par to, ja vien zem šī sološā soļa kaut kas neslēptos. Nav jau vairs īstas ticības šiem daudzajiem ierosinājumiem. Ja nu minimālo algu palielina tikai par 10 eiro, tad tam nav nekādas jēgas. Ja jau nevar vienoties par algas palielinājumu skolotājiem, par ko tik daudz tiek runāts, tad manī tas vieš aizdomas, ka kaut kas līdz galam nav izdomāts. Domāju, ka šobrīd cenšas izspēlēt kaut kādu kārti, kas beigās vienalga nedos cerēto rezultātu. Tajā pašā laikā būtu jocīgi, ja kāds bilstu, ka minimālās algas palielinājums nav vajadzīgs. Būs atkal tā, ka ieguvēji būs bagātnieki un lielie uzņēmēji, bet mazajiem uzņēmējiem būs jārēķinās ar lielu nodokļu slogu. Cilvēkiem vienmēr gribas saņemt kaut mazliet vairāk naudas, bet solījumi nedrīkst būt tikai acu aizmālēšanai, sak, drusku kaut ko piemetām. Mani uztrauc tas, ka par mazajiem uzņēmējiem, kuri cilvēkiem dod darbu, jo pretējā gadījumā visi jau būtu aizbraukuši projām, neviens nedomā. Cik klausos, ko stāsta ziņās, tad minimālās algas paaugstināšana radīs problēmas tieši viņiem. Negribas iedziļināties politikā, bet es domāju, ka ierosinājums palielināt minimālo algu atkal ir kārtējais triks pirms vēlēšanām. Starp politiķiem atkal sākas savstarpēja villošanās – viens ir par, otrs – pret, lai iegūtu vēlētāju atbalstu. Tajā pašā laikā visiem viss jau ir skaidrs.
Anita Doķe, sabiedriski aktīva pensionāre
Jau ilgstoši risinās peripetijas ap minimālās algas un neapliekamā minimuma palielināšanu. Tik pierasti, ka mūsu valstī lielā cieņā ir bezgalīga, bezrezultatīva pļāpāšana, nevis izšķirīga rīcība.
Ja tiks paaugstināta minimālā alga, tad ieguvēja būs valsts, jo iekasēs vairāk nodokļu mūžīgi pustukšajā valsts kasē. Algas saņēmēja guvums būs necils, jo, pieaugot algai, vairāk būs jāsamaksā nodokļos. Tas nozīmē, ka zaudēs uzņēmēji un pašvaldības, jo pie esošajiem līdzekļiem palielināsies nodokļu slogs. Šajā gadījumā uzņēmēji meklēs risinājumu, lai samazinātu izdevumus. Piemēram, par paaugstināto algu, iespējams, palielinās darba slodzi darba ņēmējam vai tieši samazinās un maksās adekvātu algu, tas ir, mazāku par noteikto jauno minimālo algu. Zaudētājs atkal būs darba ņēmējs. Tātad, ja kādā variantā ir vairāk zaudētāju nekā ieguvēju, tas nozīmē, ka nav izvēlēts pareizs risinājums.
Esmu par neapliekamā minimuma palielināšanu visām sociālajām grupām. Tādējādi ieguvēji būs gan darba ņēmēji, gan darba devēji. Bet valstij jāatrod cits risinājums nodokļu palielinātai un objektīvai iekasēšanai. Labs piemērs ir Igaunija, no kuras mācīties. Tur Valsts ieņēmumu dienestā strādā daudz mazāks darbinieku skaits, bet iekasē to pašu summu, kas veido trūkstošos trīs procentus Latvijā. Vienkārši pietrūkst politiskās gribas un atbildības par savu darbu, tautu un valsti. Daudz vienkāršāk taču ir imitēt jelkādas darbības, noņemoties ar nebūtiskiem, sīkiem jautājumiņiem.
