Balva – “Novada gods”. Skan jau smuki. Bet kam tā ir domāta? Kad pirmoreiz izdzirdēju par tādu balvu, man likās – es zinu, kurš to visvairāk ir pelnījis. Es pats, protams! Izrādījās, ka visu esmu pārpratis. Man bija licies, ka tāda balva jāpiešķir ne jau kādam tur galvaspilsētas “cilvēkam ar lielo burtu”, bet “mazajam cilvēkam” tepat starp mums. Turklāt tādam cilvēkam, kam ne tikai galva sāp par dzimto miestu, bet kuram arī strādā galva! Tas nekas, ka pats esmu mazs, galva man ir liela un nekad tā nav tukša. Vienmēr man ir kāds “funktieris”.
Saprotu tā. “Novada gods” ir kā tāda ēsma, ko iebaro izcilām personībām, kuras no laba prāta neskatās uz mūsu pusi. A mēs iešķiņķojam balvu un ar to pašu pasakam: “Gribi vai ne, bet tu nāksi mūsu birzī bekas lauzt!” Jo līdz ar balvu par brīvu piedāvājam izbaudīt dažādus tūristiem domātos labumus. Vai tikai nebūsim pāršāvuši pār strīpu? Kā saka, nevajag iet pie augsta plauktiņa maizi ņemt, kad druskas birst acīs.
Par maz paši sevi cienām, lielām un daudzinām. Tāpēc mans priekšlikums būtu iedibināt vēl vienu balvu – “Nikolaja gods”. Tas skanētu daudz personiskāk. Turklāt šai balvai apakšā būtu sava ideja – nevis kādu par varītēm ievilt novadā kaut uz piecām minūtēm, bet izkliegt pa visu pasauli, ka ir mums te tāds pašiem savs Antons Krikums vai kāds cits lāga cilvēks, kurš sava novada un tā iedzīvotāju vārdā izstiepsies kā zutis, ja vajadzēs. Zinu, ka būs arī tādi, kas uzreiz ņurdēs: “Tu, Anton, uz otra ādas izstiepsies, bet uz savas sarausies.” Tikai nevajag! Es nesaku, ka “Nikolaja gods” pienākas tieši man (kaut gan loģika saka – pienākas!), ja sabiedrība uzskata, ka es tās problēmas palīdzu risināt tikai ar kreisās rokas mazo pirkstiņu. Es gan teiktu, ka pret mani un Nikolaju pilnmēness ietekmē darbojas tikai zaļie gurķi, kuriem vēl slapjš aiz ausīm un kuri nesaprot, ka gudri cilvēki nestāsta visu, ko dzird, un nerunā visu, ko redz.
Bez sevis paša redzu vēl daudzus citus pretendentus “Nikolaja godam”. Piemēram, tādu balvu būtu pelnījuši visi tie, kuri bez manas palīdzības ir izdomājuši, kā sasmīdināt, piedodiet, sakaitināt tautu un līdz ar to uzlabot tai asinsriti, kura ir labas veselības pamatu pamats. Šajā sakarā mums visiem kopā vajadzētu noskaidrot atbildes uz vairākiem jautājumiem. Kurš izdomāja pārtaisīt mūsu slimnīcu par ambulanci? Kurš ierosināja sašaurināt pilsētas ielas un nolikt tajās luksoforus, lai automašīnas vilktos kā utes? Kas piegrieza skābekli autorallijam “Sarma”? Kurš panāca, ka visejošākais novadā ir apbedīšanas firmu bizness? Noteikti, cienījamie lasītāji, jums ir vēl pulka daudz citu jautājumu un līdz ar to iespējamo nominantu manis pieminētajai balvai. Kā saka, melns darbs – balta maize. Taču vairāk par visiem šo balvu būs izpelnījies tas prātvēders, kurš izdomājis, kā uz skolēniem piepildīto pilsētas skolu apcirpšanas rēķina paildzināt dažas labas lauku skolas agoniju.
Tā viņš ir. Ja esmu te maķenīt pāršāvis pār strīpu, jūs jau saprotat, ka neesmu pateicis vairāk par to, ko mūsu miestā katrs sētas miets zina. Tāda ir tā mūsu dzīvīte, ar kuru esam tīri apmierināti. Ne jau velti tauta runā: kāds katliņš, tāds vāciņš.
