Kamēr katru dienu gāju darbā, domas par precēšanos man uzradās tikai pa brīvdienām. Un šad un tad garajos rudens vakaros. Bet tagad, kad nu esmu pensijā, šī doma grauž mani kā tārps ābolu.
1.
Kamēr katru dienu gāju darbā, domas par precēšanos man uzradās tikai pa brīvdienām. Un šad un tad garajos rudens vakaros. Bet tagad, kad nu esmu pensijā, šī doma grauž mani kā tārps ābolu. Šādā vecumā palikt vienai visā mājā, kur ir trīs istabas, nudien ir briesmīgi garlaicīgi. Visu savu mūžu dokumentu ailē par ģimenes stāvokli glīti ierakstīju – neprecējusies. Kaut gan patiesībā biju divas reizes gandrīz precējusies. Zinu arī to, ka, man nedzirdot, mani saukāja par veco jaunavu un par vecmeitu, kā nu kuram patika. Tas man, protams, kož kaulā. Ko tie runātāji zināja par mani?
Ar smagu nopūtu un nožēlu sapratu, cik ātri paskrēja jaunība un visi tie labākie gadi. Šodien jau nevienam prātā neienāk, cik es jaunībā biju smuka un iznesīga meita. Kad man nāca tie brūtes gadi, es jau biju izdomājusi savu vīrieša ideālu, un tikai tāds drīkstēja būt mans dzīves draugs. Kas neatbilda šim standartam, to bez žēlastības aizraidīju. Manus precību plānus izjauca darbs teļu fermā. No agra rīta līdz vakaram strādāju smagu darbu un vairs nesatiku nevienu vīrieti, kas man zvērētu mīlestību. Manam smuidrajam augumam un ašajiem soļiem sekoja tikai glupās teļu acis. Pamazām sapratu, ka pie baltās brūtes štātes tik ātri netikšu.
Bet tad kādu dienu lielajā fermas šķūnī sabira vesels bars trokšņainu studentu. Tie no pilsētas bija sadzīti palīgā kolhozam novākt ražu. Un tā es ieskrēju liktenim tieši krūtīs! Tas bija slaids, skaists tumšmatis, kas gadījās man pa kājām šķūņa durvīs, jo es lielā ātrumā nesos laukā no šķūņa. Tieši krūtīs šim studentam. Es paskatījos viņam acīs, un mana sirds iesaucās: “Viņš!” Tieši par viņu es biju sapņojusi.
Vakarā redzēju, kā viņš viens pats grozījās pagalmā. Es paķēru krūzi ar tikko slauktu pienu un aiznesu savam sapņu vīrietim. Viņš lēnām malkoja pienu un, acu nenovērsis, skatījās manī. Bet man no uztraukuma drebēja ceļi, tāpēc mīcījos no vienas kājas uz otru kā hipodroma zirgs. Beidzot viņš, pienu padzēries, krūzi neatdeva, bet aicināja apsēsties. Apsēdos ar. Un tā sākām runāt. Un aizrunājāmies tik tālu, ka nemanījām, kā satumsa rudens novakars. Es satrūkos tikai tad, kad bija kļuvis tumšs un māte kā melns rēgs iestājās apgaismotajās ārdurvīs. Pietvīkusi es aši ieskrēju istabā. Kā man sitās sirds! To es nekad neaizmirsīšu. Tās bija vārdos neizsakāmas sajūtas.
Otrā dienā pirms aizbraukšanas viņš mani sameklēja dārzā, strauji apskāva plecus un skaļi nošmaukstināja ar lūpām kaut kur pie auss.
– Meitēn, pēc kāda laika es tevi sameklēšu. Gaidi mani! – un prom bija.
Tā arī es viņu nesagaidīju, kaut gan sirds atteicās ticēt, ka es savu sapņu vīrieti vairs nesatikšu. Kā visam nepatīkamajam pienāk gals, tā pamazām centos aizmirst savu mīlestību. Vismaz centos izlikties, ka esmu aizmirsusi.
Pēc pāris gadiem savā lauku mājiņā paliku viena. Lai nebūtu tik klusa un skumīga dzīvošana, pieņēmu pie sevis dzīvot kādu meiteni, kurai šajā pusē nebija neviena pazīstama cilvēka. Viņa bija tikai gadu jaunāka par mani, bet ar vecmodīgu vārdu – Emma. Toties dzīvot divatā kļuva jautrāk. Sadraudzējāmies un kļuvām kā māsas. Gan uz kino, gan lauku ballītēm gājām kopā. Reizēm gan es viņu klusībā apskaudu garo un gaišo matu dēļ. Rītos, kad viņa tos sasukāja pie spoguļa, tie kā zeltains zīds izplūda pār viņas muguru. Pēc tam viņa matus sapina skaistā bizē.
Viss it kā bija labi, es smējos un priecājos par dzīvi, bet reizēm atzinos pati sev, ka neesmu aizmirsusi savu mīlestību. Tā arvien kvēloja kā dziļi pelnos noslēpta oglīte. Gan pa mājas logu, gan no pagalma acis arvien pakavējās uz lauku ceļa, kas kā pelēks dzīpars uzvijās pakalnā, vai pa to neieraudzīšu nākam savu likteni. Nekā. Tikai rudens mierā sastinguši lauki un virs galvas pelēkas debess velves bez putnu ašā lidojuma.
Kad beidzot arī sirds man teica, ka gaidu velti, tomēr kādā rudens dienā viņš iestājās istabas durvīs un skaļi sauca: – Marija!
Beidzot! Aiz pārsteiguma un laimes vairs neapjēdzu, ko daru, un pavisam piemirsu viņu iepazīstināt ar Emmu. Tā, nabadzīte, ierāvusies kaktiņā kā sabārts suņuks. Viņu ieraudzījis, jaunais vīrietis it kā samulsa, kļuva nopietns. Man par šo viņa pēkšņo pārvērtību pār lūpām pārvēlās aizturētu smieklu guldziens.
– Arvīds, – viņš teica, sniedza Emmai roku un dziļi paklanījās.
Sameklējām virtuvē kaut ko ēdamu un sēdāmies vakariņot. Arvīds nezin no kurienes izcēla pudeli ugunīga dzēriena. Tajā vakarā es noreibu kā nekad. Reibu gan no dzēriena, gan laimes.
