Mans skatiens visu laiku kavējās pie viņa sejas, kura likās vēl vīrišķīgāka un skaistāka. Mani apbūra viņa kuplie, melnie mati, tumšās uzacis un acis, kurās dzirksteļoja it kā mazs smieklu velniņš.
2.
Mans skatiens visu laiku kavējās pie viņa sejas, kura likās vēl vīrišķīgāka un skaistāka. Mani apbūra viņa kuplie, melnie mati, tumšās uzacis un acis, kurās dzirksteļoja it kā mazs smieklu velniņš.
No tā vakara viņš bija biežs viesis mūsmājās. Reizēm klusībā dusmojos, ka ar mums visu laiku bija Emma – pati nemaz neprotas iziet laukā. Man tik ļoti gribējās pabūt divatā ar ciemiņu, tāpēc vienā vakarā nenocietos un saku: – Emmī, ienes svaigu ūdeni no akas!
Šī lēnām ceļas no galda tā negribīgi, lai ietu pēc ūdens, bet Arvīds strauji pielēca kājās un sacīja: – Nevajag! Es ienesīšu!
– Ēzelis! – pirmo reizi domās es viņu nosaucu šajā briesmīgajā vārdā.
Ar šo nelielo starpgadījumu man vakars bija sabojāts. Manī rūga gan aizvainojums, gan zēlums pašai pret sevi. Kā man spītēdami, šie abi bija tik jautri, visu laiku smējās. Es saskaitos, pūcīgi sakniebusi lūpas, piecēlos no galda un, asaras valdīdama, strupi attraucu piesmakušā balsī: – Man sāp galva!
Un izgāju no istabas.
Iekritu ar seju gultas spilvenos un sāku raudāt. Jutos pazemota un nevajadzīga. Un sevis man bija tik žēl. Tāpēc asaru plūdi atsākās ar vēl lielāku sparu. Bet cauri sienai skan viņu abu balsis un smiekli. Uzliku uz galvas spilvenu un domās mierinu sevi: – Gan viņš mani rīt lūgsies. Ai, kā lūgsies!
Vēlāk es visu mūžu nožēloju, ka atstāju viņus divatā. No tā vakara es sāku viņus uzmanīt un manīju viņu acu skatienos kaut ko aizdomīgu.
Protams, ka otrā dienā viņš nelūdza man piedošanu. Viņš runāja ar mani šādus tādus niekus, bet viņa tumšās acis, mirdzošas kā rasas pilieni saulē, sekoja katrai Emmas kustībai. Ar milzīgu piepūli izlikos, ka neko nemanu, kaut gan krūtis plosīja sveloša greizsirdības liesma. Nē, ne jau liesma, bet milzīgs ugunsgrēks, kurā es degu un smaku nost.
Kādā vakarā, kad atkal visi trīs sēdējām istabā un skatījāmies televizoru, kuru es tikko biju nopirkusi, un viņi par to skaļi jūsmoja kā skolas bērni (es, protams, izlikos, ka mani nespēj iepriecināt), es pēkšņi piecēlos no krēsla un teicu, ka man jāienes no akas ūdens.
