Klusībā cerēdama, ka Arvīds pieteiksies to ienest manā vietā vai vismaz iznāks man līdzi laukā.
3.
Klusībā cerēdama, ka Arvīds pieteiksies to ienest manā vietā vai vismaz iznāks man līdzi laukā. Pie istabas durvīm vēl brīdi uzkavējos un uzmetu abiem zaglīgu mirkli: tie abi turpināja jūsmot par televizoru, it kā neko no manis teiktā nebūtu dzirdējuši. Izgāju virtuvē, gaismu neieslēgusi, atspiedu muguru pret ārdurvju stenderi un pēkšņā nespēkā aizvēru acis. Es biju gatava pastrādāt kādu nelietību, pat iesist tur tiem abiem, kaut tajā pašā brīdī baidījos par savu iespējamo rīcību. Bet tad atkal iedomājos, kā viņi istabā šobrīd sēž apskāvušies un smejas par mani. Cīnīdamās ar asarām, kas aizžņaudza kalu, paķēru ūdens spaini, kurā vēl bija ūdens, izskrēju ārā, nometu to turpat zemē un kā zaglis zagļa soļiem lavījos gar mājas stūri pie istabas loga. No tā plūda balta gaisma uz rudens lietū izmirkušās puķudobes. Bet turpat augošās ābeles kailie zari no apnicīgā rudens lietus gaismā mirguļoja kā nolakoti. Logs no manis bija tikai soļa attālumā, bet dažādu jūtu mudžeklis lika man apstāties un piespiesties mājas miklajai un vēsajai sienai. No kā es baidos? No tā, ko ieraudzīšu? Vai kaunos par to, ka slepeni gribēju paskatīties pa logu? Un tad es atkal saņēmos – kas tad ir lielāks nelietis – es, skatīdamās, vai viņi, kas izmanto savām mīlas dēkām manu uzticēšanos, viesmīlību? Manā mājā!
Es paspēru uz priekšu enerģisku soli un ar saimnieces tiesībām ieskatījos iekšā. Pirmajā mirklī es viņus neieraudzīju, jo galdiņš, pie kura viņi sēdēja pirms manas iziešanas, bija tukšs. Bet tad es viņus pamanīju stāvam pie istabas durvīm. Emma, uzlikusi roku durvju rokturim, it kā gatavodamās iziet, bet Arvīds satvēra Emmu ap pleciem un pagrieza viņu ar seju pret sevi. Emma soli atkāpās un aizgrieza seju, bet Arvīds visu laiku kaut ko ātri runāja. Un tad es redzēju to, no kā visvairāk baidījos, ko es negribēju redzēt – viņš skūpstīja Emmu! Pēkšņi man likās, ka tā nav īstenība, ka tas ir tikai manis izdomāts murgs. Es it kā gribēju viņus pieķert, bet reizē arī baidījos no tā, ka varētu ieraudzīt to, ko tagad redzēju.
Es stāvot nejutu, kā lietū izmirkusi mana plānā kleitiņa, mati, no kuriem pilēja lietus lāses, sajaukdamās uz sejas kopā ar asarām. Nejutu, kā no aukstuma un uztraukuma trīsēja augums un klabēja zobi kā drudža slimniekam. Es biju kļuvusi par sazilējušu statuju – nespēdama vairs paspert soli. Spēji satrūkos, kad man pie kājām pieglaudās kaut kas slapjš un mīksts. Ieraugot kaķi, es atjēdzos un atrāvos no loga. Ar pūlēm piespiedu sevi ieiet atpakaļ mājā.
Pie ārdurvīm nevarēju tumsā sameklēt nolikto ūdens spaini, bet es arī necentos to sameklēt. Ienākot tīšām skaļi aizcirtu virtuves durvis tā, lai viņi dzirdētu manu ienākšanu. Es sevi vairs nepazīstu. Man liekas, ka tā ir cita sieviete, kurā es noraugos it kā no malas. Kā piedzērusi un apdullusi no redzētā, lēnām attaisu istabas durvis. Viņi neredzēs, kā man sāp. Nē, nē!
It kā no tālienes dzirdu savu balsi, kura man arī šķiet sveša:
– Padomājiet tikai! Ņēmu un noslīcināju akā spaini! Izmirku līdz ādai. Iešu pārģērbties, citādi iesnas būs klāt, un tad tūlīt gultā.
Neatceros, vai viņi kaut ko atbildēja, vai tikai mēmi raudzījās manī tā, it kā es būtu atnākusi no viņpasaules.
Iegāju savā istabā, drebēdama palīdu zem segas. Ļāvu, lai asaras līst pār vaigiem, no kurām spilvens samirka slapjš. To nakti pirmo reizi mūža es pavadīju bez miega.
Otrā rītā es piecēlos kā slimniece pēc smagas slimības. Sajūta tāda, it kā pagājušajā naktī man būtu nomiris kāds bezgala tuvs cilvēks. Līdzko es ieraudzīju Emmu, manā sejā nepakustējās ne vaibsts, kad asaru aizsmakušā balsī teicu:
– Emmī, savāc tūlīt savas mantiņas un ej. Vienalga uz kurieni – tikai pazūdi!
Brīdi vēlāk es noskatījos pa logu, kā viņa, ne vārda neteikusi, aizgāja pa dubļos izmirkušo ceļu. Droši vien pie Arvīda, jo viņai te nebija neviena cita tuva cilvēka.
Tā es sāku dzīvot viena. Ātri pieradu pie savas vientulības. Centos ilgāk uzkavēties fermā, kur gādāju par teliņiem, jo mājās mani neviens negaidīja.
Pēc kādiem pāris gadiem, liktenis atkal par mani ļauni pasmējās. Gandrīz blakus manai mājai sāka būvēt jaunu māju. Drīz vien uzzināju, ka mājas būvētāji bija Emma un Arvīds. Tas man bija kā pliķis sejā. Es centos neskatīties uz to pusi, bet dzirdēju, kā pie jaunbūves klaigāja viņu pirmdzimtais. Un tā man vajadzēja redzēt, kā uzcēla māju, kā iekārtoja dārzu. Atkal dzirdēju, kā ieraudājās viņu otrais mazulis.
