Izejot laukā, centos neskatīties uz viņu mājas pusi. Lai pierādītu, ka man tas bijis nebijis, sāku izīrēt istabu vienam otram vientuļam vīrietim.
Izejot laukā, centos neskatīties uz viņu mājas pusi. Lai pierādītu, ka man tas bijis nebijis, sāku izīrēt istabu vienam otram vientuļam vīrietim. Visbiežāk tas bija kāds no meliorācijas vīriem, kas būdams šajā pusē komandējumā, meklēja, kur apmesties. Iesākumā vakarā ielēju šim putras bļodiņu, ko ta cilvēks visu dienu ar to sauso maizi. Un vai tad man žēl! Pēc kāda laika, tas iznāca it kā pats no sevis, ka īrnieks iesāka gulēt manā gultā. Tā kā gadi sāka skriet arvien ašāk, nekādu vīrieša ideālu vairs nemeklēju un ņēmu kāds gadījās.
Viss jau gāja labi. Bez vīrieša nedzīvoju, ne tā kā vienai otrai – visu mūžu nodzīvoja viena. Bet ar gadiem man nepatika, ka es esmu ne nu precēta, ne neprecēta. Tāpēc kādā vakarā pie vakariņu galda es savam gultas īrniekam ieminos par precēšanos. Galu galā kārtīgs vīrietis pats par to būtu ieminējies.
– M – jā, – uzrunātais piekrītoši atrūca un domīgi noglaudīja to pliko vietu galvasvidū, kur kādreiz zēlis matu ērkulis. – Jā, jā! Vajadzētu…
Tas nu bija norunāts. Otrā dienā braucu uz rajona centru pirkt brūtes kleitu. Žēl, žēl, ka nevaru vairs ar baltu kleitu un plīvuru štātēties. Tie gadi… Bet rozā gan varbūt varētu. Un nopirku ar. Vakarā priecīga rādīju savu pirkumu nākamajam vīram. Uzvilku mugurā, lai jau redz, kā tā man labi pieguļ. Redzu, ka viņš negrib pat skatīties, tikai pavīpsnā, biežāk kā citreiz paijā savu kailo galvasvidu un zaglīgi glūn uz durvīm. Sirds man sažņaudzās nelabā priekšnojautā. Un tā arī bija. Otrās dienas vakarā viņš vairs nepārnāca. Atrāvu skapja atvilktni. Viņa kreklu tur vairs nebija…
Tā kā pēc tā aizbēdzēja daudz neskumu, laiks skrēja ātri. Sirds sāpēja vienīgi par rozā kleitu, kas tā arī neuzvilkta, stāvēja skapī. Bet es vēl biju cerību pārpilna un ticēju, ka tā vienreiz būs vajadzīga. Vēl jau mūžs nav galā…
