Cenšoties uzmundrināt savus darbiniekus, kāda uzņēmuma vadība runāja līdzībās: “Nedomāsim, ka šī ir grimšana, slīkšana! Iedomāsimies, ka ienirstam! Lai atspertos un atkal iznirtu!”
“Man šī līdzība nepatīk,” godīgi pasaka psihoterapeite Gita Paspārne. Niršanai gatavojas, tā nav parasta lieta. Ja cilvēks paspējis sajust, ka slīkst, viņš nespēj domāt par niršanu. Nirt var tad, ja zina, cik dziļi ir grunts, pret ko atsperties. Ja zina, ka pietiks ieelpas un spēka atsperties. Stāsts par resursiem un iespējām tos mobilizēt būtu piemērotāks.
Precīzais pret vispārējo
Mediķi zina, ka termins “krīze” nav nekas neparasts, tā atgadās arī atveseļošanās periodā. Taču tā vietā, lai skandētu “krīze nav drauds, krīze ir iespēja”, derētu atcerēties, ka galvenā krīzes iezīme ir pēkšņums, kas var radīt emocionālu traumu. Tātad – arī pēkšņas milzu iespējas cilvēku var satriekt. Sagatavoties neparedzamiem notikumiem reti kad ir iespējams, svarīgāk ir pilnveidot prasmes tikt galā ar sevi, stresu un pārdzīvojumiem nestandarta situācijās. Augsta stresa un slodzes izturība ir trumpis darba tirgū un citās frontēs visos laikos. Personīgo briedumu veido pozitīvā krīžu pārvarēšanas pieredze, spēja “neiesprūst” neauglīgā vainīgo meklēšanā, bet veikt nepieciešamās pārmaiņas.
“Esmu pret to, ka vispārina, turklāt ar tādu kā nolemtības pieskaņu. Ja nedomā konkrēti, bet vispārina, vieglāk ir iekrist radikālu, ekstremālu risinājumu lamatās,” atzīst G. Paspārne. Vispārinājums parasti ir emocionāls, kamēr atrisinājums jāmeklē racionāli – ar skaidru prātu. Vispirms jāmēģina nodalīt, kas attiecas un kas neattiecas uz cilvēku personīgi. Nākamais, ar ko jātiek skaidrībā, – kas ir vērtības, kas ilūzijas un cerības.
“Pat ja visiem viss ir slikti, katrs pats konkrēti var ar sevi kaut ko darīt. Piemēram, skriet vai iziet pastaigā – izkustēties. Ķermenisko nedrīkst aizmirst – tā tomēr ir bioķīmija. Fiziskas slodzes laikā organisms ražo endorfīnus – dabīgos laimes hormonus,” atgādina G. Paspārne.
Stress liek organismam ražot un veidot resursus, lai varētu “bēgt vai cīnīties”. Ja tiem neatrod pielietojumu, iedarbība var būt postoša pašam pret sevi – tie saēd no iekšienes.
Uzsist sev uz pleca
Cilvēkam ir piecas savstarpēji saistītas dzīves jomas, kurām jāvelta noteikts laika, enerģijas, pienākumu un uzmanības daudzums. Veiksmīgas dzīves noslēpums ir spēja sabalansēt visas piecas jomas tā, lai viņš būtu apmierināts gan ar sevi un savu personīgo dzīvi, gan profesionālo un sabiedrisko darbību.
Ilgu laiku liela daļa cilvēku bija pārņemti tikai ar darbu, kam ir liela nozīme morāla gandarījuma un finansiāla nodrošinājuma sniegšanā, taču tas ir nepietiekami pilnvērtīgai dzīvei. Tāpat arī darbs nedrīkst aizvietot visas citas jomas – darbavieta ir ģimene, tur paiet brīvais laiks un ir vienīgās sabiedriskās aktivitātes. Tādā gadījumā viss ir likts uz vienas kārts. Pazūdot tai, rodas sajūta, ka brūk viss. Līdz ar darbu kā svarīgās jomas tiek nosauktas ģimenes dzīve, brīvā laika saturīga pavadīšana atbilstoši savām vēlmēm, garīgums un pilsoniskums, iesaistoties sabiedriskās norisēs un kopienu dzīvē.
“Katru dienu vajadzētu būt kādam panākumam, sasniegumam, pozitīvam notikumam vismaz vienā no jomām. Tā, lai var uzsist uz pleca! Vispirms jāiemācās pieņemt, ka tās visas ir vienlīdz svarīgas, un neatstāt notikumus pašplūsmā,” skaidro psihoterapeite.
Resursi ir milzīgi
Ja cilvēks ir veiksmīgi iesaistījies kādā kopienā – dzimta, draudze, koris, kāda biedrība u.c. –, viņam ir vieglāk pārvarēt krīzes situācijas.
“Reizēm, lai atrastu fiziskos, garīgos resursus, ir vajadzīga palīdzība no malas. Tas var būt arī psihologs. Reizēm pietiek cilvēkam pajautāt – ko tu pats vari sev palīdzēt? Varbūt vari ieteikt, kā citi varētu tev palīdzēt. Un kā tu ar savu pieredzi varētu palīdzēt citiem? Cilvēka resursi faktiski ir milzīgi,” iedrošina psihoterapeite.
Uzziņai:
Bērni ir vecāku spogulis – emocionālo reakciju dažādās dzīves situācijās viņi pārņem no vecākiem, tāpat arī veidu, kā risināt sarežģītas situācijas. Kliegt, rīkot skandālus, ieslīgt depresijā vai arī, loģiski izdiskutējot, pieņemt lēmumu, kā rīkoties tālāk.
Pusaudzis ir jāiesaista ģimenes budžeta plānošanā, lai viņš varētu izvērtēt savas kabatas naudas proporcijas pret kopējiem izdevumiem.
Uz pusaudža prasību iegādāties kādu konkrētu lietu nevajag reaģēt agresīvi, kategoriski atsakoties to darīt. Tā vietā jāizrunā, kādā veidā naudu var iekrāt un cik ilgā laikā to iespējams izdarīt.
Būtiski, lai ar piešķirto kabatas naudu pusaudzis varētu rīkoties pēc saviem ieskatiem – nepieprasiet atskaites par šiem tēriņiem!
No www.sva.gov.lv
