Ziemassvētku nakts bija auksta un skaidra. Tik skaidra, ka ikviens varēja izlasīt no nesaskaitāmām zvaigznēm veidotos rakstus tumšajās debesīs. Uzlūkojot krītam zvaigzni, kaut kas jāvēlas, jo tad viss piepildoties.
Ziemassvētku nakts bija auksta un skaidra. Tik skaidra, ka ikviens varēja izlasīt no nesaskaitāmām zvaigznēm veidotos rakstus tumšajās debesīs. Uzlūkojot krītam zvaigzni, kaut kas jāvēlas, jo tad viss piepildoties. Kas zina, varbūt arī tirzmalietes Ievas Bērziņas māte tonakt pamanīja krītam zvaigzni un klusībā kaut ko vēlējās. Vēlēšanās piepildījās. Ziemsvētku naktī piedzima maza meitene, kas vēl nezināja, ka dienās kļūs par cilvēku mīlētu un cienītu ārsti, ka uzrakstīs grāmatu par cilvēkiem, ko īpaši lasīs tirzmalieši. Lasīs ar prieku un mazliet ar piktumu, tomēr visi kā viens vēlēdami: “Raksti vēl!”
“Esmu bijusi mammas Ziemassvētku ievu zieds, kas piedzimis savā dienā,” saka Ieva Bērziņa, kas reizē ar dzimšanas dienu 24.decembrī svin arī vārdadienu.
“Piedzimu Rīgas kara slimnīcā, bet Zvaigznes dienā ar vilcienu tiktu vesta uz Viļaku, kur tolaik bija mana tēva dienesta vieta. Lai lielajā ziemas salā nenosaltu, biju ietīta lielā karavīru aitādas kažokā,” atceras Ieva, kas vecākiem vienmēr bijusi mīlēts un lolots bērns.
Saikne ar Lizumu
Mēs neviens nezinām, vai no vecākiem pārmantojam tikai ieradumus, izskatu, raksturu … vai pārmantojamība saistāma ar aroda izvēli. Ja tā, tad Ieva Bērziņa var teikt, ka savā dzīvē piepildījusi mātes vēlēšanos – studēt medicīnu. Ievas mammas jaunībā strādājusi Lizumā un Lejasciema Paegles veikalā. Pēc Alūksnes ģimnāzijas beigšanas viņa Rīgā izskolojusies par šuvēju, bet tā vietā, lai studētu medicīnu, vēlāk kļuvusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Bijusi arī Ievas klases audzinātāja. Tēvs Tirzas skolā bijis skolas direktors, vēlāk skolotājs. Ar Tirzas krastu ievziedu baltumu, ar Urdaviņas kluso guldzoņu, ar Tirzas puses cilvēkiem Ievas mūžs savijies kā cieši tīts daudzkrāsainu dzīparu kamols.
Esam viena kaula
Pēc gūtās uzvaras “Lauku Avīzes” rīkotajā lata romānu konkursā, kad galveno prēmiju vērtētāji piešķīra Ievas Bērziņas romānam “Dālderkalnā”, rakstniece, lai gan viņa sevi sauc tikai par rakstītāju, tiekoties ar lasītājiem, vienmēr teikusi, ka ir kauls no viņas vecāsmātes Vilhelmīnes Zālītes kaula, kas bijusi muižas barona kalpotāja, kas apzinājusies Pēterburgas vienreizējo skaistumu. “Varbūt tāpēc arī es drosmīgi aizbraucu studēt uz Pēterburgu, liekot citiem brīnīties par to,” atceras Ieva Bērziņa un stāsta, ka vecāmāte auklējusi arī abus viņas brāļus, būdama tiem aukle un cerbers.
Mācīties brauc uz Rīgu
Cilvēki, kas dzimuši Ziemassvētkos, ir svētīti. Svētīti ar talantu, ar cilvēku mīlestību, drosmi un izturību. Vai gan citādāk Ieva tūlīt pēc septītās klases beigšanas Tirzas skolā dotos mācīties uz Rīgu. “Es agri izlēmu, ka būšu ārste. Mācījos Rīgas 2.vidusskolā. Biju viduvēja skolniece, tāpēc par pārdrošo mērķi pat ieminēties kādam baidījos. Pēc vidusskolas atgriezos Tirzā un sāku strādāt Tirzas lauku slimnīcā par sanitāri,” atmiņu taka izlokās starp Rīgu un Ievai tik tuvo Tirzu, uz kuru ceļojušas klasesbiedra Reiņa Bērziņa vēstules, liekot sadoties rokās ar abpusēju mīlestību, izveidojot ģimeni visam mūžam.
Ārsta diploms pediatrijā
Cilvēka dzīvi veido kadri, kas mūža garumā aizzib kā ātrvilciena vagonu logi. Mācības Rīgas 3.medicīnas skolā, to beidzot, saņemts teicamnieces diploms. Seši gadi Pēterburgas Medicīnas institūtā, studējot pediatriju, lai iegūtu ārstes diplomu. “Laikam biju traka, jo tikai trakie un medicīnas apsēstie spēj pamest trīs gadus vecu bērnu vīra un vecāku ziņā, nesaraujot laulības saites, un dodas studēt uz Pēterburgu,” stāsta Ieva. Tagad viņa medicīnai atdevusi vairāk nekā 30 gadu, to laikā ne tikai palīdzēdama cilvēkiem, bet ieklausīdamās viņos, pārdzīvodama gandarījuma, atzinības un arī sarūgtinājuma mirkļus, kas, kā saka Ieva, “nav atstājis vienaldzīgu viņas dvēseli”.
Ierosmi rakstīt dod cilvēki
Tiekoties ar romāna “Dālderkalnā” lasītājiem, autore vienmēr teikusi, ka ierosmi rakstīt viņai devusi katra diena, “satiktie cilvēki un nepadarīti darbi”. Ieva vienmēr centusies būt līdz maksimumam godīga, tāpēc atzīstas, ka rakstījusi arī naudas dēļ. “Šis “Lauku Avīzes” konkursa vilinājums bija tik liels, ka es kā zivs iecirtos vizulī. Tā bija ziņkārība, kā tas ir: uzrakstīt grāmatu. Kā jutīšos, to uzlūkojot un turot rokās. Agrāko vaļasprieku – zeķu adīšanu – nomainīja rakstīšana. Grāmatas tapšanas procesā pārliecinājos, cik mokoša ir sajūta, ka esmu uzrakstījusi jaunu nodaļu un jūtos iztukšota. Tomēr, rītā pamostoties, sapratu, ka atkal ir idejas un varu rakstīt. Ir vajadzīgi pārdzīvojumi. Tiem jābūt cilvēkā, tikai tad tos iespējams izteikt,” saka Ieva.
Vispirms – balta lapa
Ieva stāsta, ka neesot gājusi kursos, lai iemācītos rakstīt. Bijis laiks, kad, ziņkārības vadīta, apmeklējusi Jauno literātu apvienību, lai izzinātu, vai viņa var rakstīt tā, kā ir pareizi. “Kad biju nolēmusi, ka noteikti rakstīšu, paņēmu lielu, baltu papīra lapu un iezīmēju galvenās līnijas, liekot tām krustoties un savīties. Katras šīs līnijas galā uzrakstīju, kā tai jābeidzas. Tad sāku rakstīt, un izrādījās, ka manu darbu atzina,” stāsta Ieva Bērziņa. Viņa uzskata, ka uzrakstīt grāmatu var daudzi, jo dzīve piedāvā ārkārtīgi daudz interesantu sižetu. “Dālderkalnā” gribēju būt ideāla, domājot par jaunatni, kas arī varbūt lasīs šo grāmatu. Mans pirmais kritiķis bija vīrs. Viņš teica, ka ne lielus, ne mazus rakstniekus nevarot baidīt ar kritiku, jo uzrakstītais ātri varot pazust Nezināju, kā romāns patiks lasītājiem, bet rakstot domāju par mazbērniem,” stāsta Ieva.
Sižeti gaida turpinājumu
Ir cilvēki, kas šo grāmatu izlasa vienā elpas vilcienā vai nelasa nemaz, tomēr romāna sižets ir turpināms, jo gribas uzzināt, kā tālāk veidojas galveno varoņu likteņi, tāpēc grāmatas autore saka, ja Dievs būšot lēmis, viņa turpināšot ritināt “Dālderkalna” varoņu dzīves. Romānā ir tēli ar reālu prototipu, ir arī izdomāti personāži un kombinēti tēli, tomēr viņus vieno dālderis, ko rakstniece dala grāmatas varoņiem. Dzīve mums katram ieliek rokās šo dālderi. Viss atkarīgs no tā, kā to protam izmantot. “Romānā es mēģināju pateikt, ka zemniecībā šodien vēl nav “pasaules gals”. Centos būt mūsdienīga, skarot politisko situāciju, kā arī veidot tipisku vīrieti, ko vada un virza sievietes prāts. Meklēju arī varoņu raksturam atbilstošus vārdus, jo tām vajadzēja raksturot konkrēto personāžu,” stāsta Ieva. Romānā ir daudz dabas aprakstu, jo arī daba veido kopējo noskaņu. Attēlojot klinģerīti, ko min ar kājām, autore pierādījusi, cik sīksti spējam būt, lai paceltos atkal no jauna.
Esam pelti un mīlēti
“Tādi nu esam: pelti un mīlēti, paciesti un saprasti, atzīti un reizēm aprunāti, izdzīvojuši līdz šodienai,” raksta Ieva Bērziņa. Vai dzīve bez visa tā būtu vērta? Vai plaukstās iekritušajam dālderim tad būtu vērtība? Vai Ziemassvētku naktij burvība?
