Ieklausoties azartisku Gulbenes makšķernieku sarunās, dzirdams, ka tajās neskaitāmas reizes tiek minēti vārdi “Igaunija”, “brekši”, “lieli lomi”.
Ieklausoties azartisku Gulbenes makšķernieku sarunās, dzirdams, ka tajās neskaitāmas reizes tiek minēti vārdi “Igaunija”, “brekši”, “lieli lomi”. Tiek spriests, kādi zvejas rīki ir labākie, kāda ēsma pievilina zivis, tiek salīdzināts, cik veiksmīgi lielo lomu vilcēji ir latvieši, cik igauņi.
Izrādās, ka ļoti daudzi gulbenieši mēro 200 kilometrus (uz vienu pusi) uz Igaunijas upi Emajegi, kas savieno divus ezerus, lai tajā nodotos brekšu zvejai, arī gulbenietis Juris Kuzņecovs. Jau otrajā reizē viņš mājās atgriezies ar milzu lomu, tāpēc nu – “āķis lūpā”.
“Tagad Emajegi ķeras tikai brekši, bet pirms tam bija ālanti,” stāsta Juris. Viņš pārliecinājies, ka igauņi latviešiem makšķerēšanā nav konkurenti, jo makšķerē ar tām pašām metodēm un zvejas rīkiem kā latvieši pirms 15 vai 20 gadiem.
“Mūsu vīri darbojas ar smalkiem zvejas rīkiem, kas ir viens priekšnoteikums tikšanai pie vispārējas atzinības vērta loma. Labai makšķerei ir liela nozīme. Jo labāks makšķerkāts, jo labāk redzama cope. Igaunijas upēs brekšus nevar zvejot tā, kā pie mums – ar ko pagadās. Tur šis process ir daudz smalkāks. No svara nav āķa lielums, arī uz maza āķa var izvilkt lielu breksi, bet no gruntsmakšķeres spicītes jutīguma. Dažkārt tā tik tikko pakustas, breksis tikai mazliet pieknibina, ja to nepamani un nepiecērt, breksis aiziet. Par vizuļiem brekšu zvejā jāaizmirst,” stāsta Juris.
Brekši neesot izvēlīgi, tāpēc ņemot pretim visu, kas uzlikts uz āķa. Noderēs gan sliekas un naktstārpi, gan gaļas tārpi un cits. “Liela nozīme ir brekšu iebarošanai. Katram makšķerniekam ir sava recepte, kā labāk sagatavot barību. Veikalā var iegādāties speciālo barību zivīm, var sutināt zirņus un auzu pārslas, gatavojot speciālu putru, var izmantot daudz ko citu. Pirmajā reizē daudz ko mācījos no drauga Aigara Avreiceviča, jo katrā ūdenskrātuvē makšķerēšana ir specifiska, ja to “izkod”, tad tā lieta aiziet,” pārliecinājies Juris. Viņš uzskata, ka ir trīs noteikumi, kas garantē lomu: 50 procenti – makšķerēšanas rīki, 40 procenti – barība un 10 procenti – veiksme. Jurim otrajā reizē no Emajegi izdevies izvilināt brekšus, kas gandrīz neviens nebijis vieglāks par pusotru kilogramu.
“Brekšu upē ir daudz, tāpēc tos var makšķerēt gan dienā, gan naktī. Tiesa, diennakts tumšajā laikā brekši jūtas drošāki, tāpēc es izvēlos nakti. Ja Latvijas upes nebūtu sapostījušas mazās elektrostacijas, uz Igauniju varētu nebraukt, bet tagad Gaujā noķert vimbu jau ir liela veiksme. Igauņi saka, ka brekšus varēsim makšķerēt līdz pirmajam salam, bet tad jau redzēs, kā būs,” prāto Juris. Viņš atgādina, ka, braucot pēc loma uz Igauniju, nekādā gadījumā mājās nedrīkst aizmirst pasi un makšķerēšanas atļauju, jo tad sods ir garantēts minimāli vismaz 300 kronu vērtībā. Atļauja gadam maksā tikai 180 kronas.
Juris makšķerēt sācis jau bērnībā, kad vislabākā makšķere bijusi darināta no lazdas, tad to nomainījis bambusa makšķerkāts. Kopā ar draugiem no Gulbenes kājām gājām makšķerēt uz Pinteļa ezeru. Šo gājienu Juris atceras ar smaidu. “Aizgājām līdz ezeram, attapāmies, ka makšķeres palikušas pie šķūnīša, nācām atpakaļ, tad atkal pusceļā attapāmies, ka tārpu bundža mājās. Visādi ir gadījies. Man ir divi vaļasprieki – makšķerēšana un sēņošana, jo tad esmu dabā – apkārt čivina putni, kož odi, ne par ko citu nav jādomā.” Jura lielākais loms ir 4 kilogramus smaga karpa un 10 kilogramu līdaka. Beidzoties brekšu sezonai, viņš ar nepacietību gaidīs ziemu, lai atkal brauktu uz Igauniju.
“Ir tāds makšķernieku stāsts. Vīrs lielās, ka Ludza ezerā savilcis asarus kā cimdus. Trāpījušies 200 un 300 gramus smagi. Prasu, cik daudz pēc skaita, atbild, ka vidēji 200 asaru bijis. “Kā tad tu viņus dabūji krastā?” vaicāju, bet šis atbild, ka salicis kulītē un aizgājis. Šim saku, tie ir vismaz 40 kilogrami – vesels kartupeļu maiss, ja melo, tad melo saprātīgi. Makšķerniekiem tāpat kā medniekiem ir savi stāsti, kuros vienmēr pašas lielākās zivis ir norāvušās no āķa un aizpeldējušas,” smejas Juris. Viņš nenoliedz, ka dažkārt griboties pārtrumpot citus, lai gan bez īpašas nožēlas varot atlaist atpakaļ mazāku līdaku.
Arī makšķernieki esot dažādi. “Ir tādi vīri, kas, pamanījuši, ka kādam veiksmīga cope, tūlīt ir apkārt un met savu āķi turpat. Dažkārt igauņi ir greizsirdīgi uz mums, ka viņiem neveicas, bet mums – labs loms, bet, kā jau teicu, arī makšķerēšanā vajadzīgs progress,” piebilst Juris. “Galvenais – vajag ticēt sev un veiksmei, tad lielais loms noteikti būs!”
